No kara Ukrainā atbēgušos interesē visdažādākie jautājumi – sākot ar to, kur saņemt personas kodu, un beidzot ar to, kā skolā iekārtot savu atvasi. Lai palīdzētu šos jautājumus risināt, visā valstī izveidoti dažādi atbalsta un palīdzības centri un arī informatīvais tālrunis. Par informatīvā telefona izveidošanu atbild Sabiedrības integrācijas fonds. Tā vadītāja Zaiga Pūce stāstīja – sākotnēji zvanu centru sasniegt mēģinājuši apmēram 1000 cilvēki dienā. Pašlaik zvanu skaits ir mazinājies, taču interese esot stabila.
"Joprojām zvanu centrs ir tiešām ļoti pieprasīts, jo dienā zvana vidēji 200 līdz 250 cilvēku. Nu, tas ir pietiekami daudz. Tas, kas ir pamainījies – ja sākumā vairāk zvanīja cilvēki, interesējās par vispārīgākiem jautājumiem, tad šobrīd tie jautājumi tādi fokusētāki kļuvuši, vairāk par tādām individuālām vajadzībām," stāstīja Pūce.
Viņa skaidroja – pašlaik aptuveni ceturtā daļa no zvanītājiem atrodas ārzemēs un pārējie ir Latvijā. Redzot, ka pieprasījums šādam atbalsta pakalpojumam ir gana liels, Sabiedrības integrācijas fonds lūdza valdības atbalstu pagarināt zvanu centra darbību. Tas šobrīd ir izdevies, tādēļ zvanu centrs darbību var turpināt līdz gada beigām.
Pakalpojuma izpildītāja – zvanu centra "Sonido" – īpašniece Inga Muižniece skaidroja, ka pēc tā, kādi jautājumi šobrīd interesē kara bēgļus, secināms, ka liela daļa plāno vai jau ir mēģinājuši iekārtoties uz dzīvi Rietumeiropas valstīs.
"Jautājumu loks pēc 90 dienu paiešanas būtiski ir pamainījies – tagad daudzi zvana un uzdod jautājumus, kā viņiem atrast dzīvesvietu, pat ja viņiem ir nauda. Un vēl arī var just, ka ir iezīmējusies tendence, ka vairāki ir padzīvojuši citās valstīs, piemēram, Vācijā. Un pēc trīs mēnešiem ir nolēmuši braukt uz Latviju strādāt, jo viņiem nav izdevies atrast darbu citā valstī. Protams, tad viņi jautā, vai viņi var braukt un vai saņems šeit atbalstu. Un otra daļa atkal ir tādi, kas pēc 90 dienām saprot, ka nav atraduši darbu un jautā, vai viņi var braukt prom un vai viņiem no kaut kā ir jāatsakās Latvijā, lai viņi varētu izceļot ārā," stāstīja Muižniece.
Viņa skaidroja – sākotnēji jautājumi bija daudz praktiskāki un par kopējo sistēmu, ne tik daudz individuāli. Piemēram, kā iebraukt Latvijā, kur var apmesties, kāds atbalsts pieejams. Apmēram divus līdz trīs mēnešus pēc bēgļu ierašanās ļoti populāri bijuši arī jautājumi, kas saistīti ar medicīniskās palīdzības saņemšanu.
Palīdzību sniedz arī atbalsta centros. Rīgas atbalsta centra vadītājs Pēteris Grūbe novērojis – pašlaik centra apmeklētāji galvenokārt nāk atkārtoti. Pirmreizējās reģistrācijas skaits ir neliels. Grūbe skaidroja – palīdzība kopš 1. jūlija ir ierobežotāka, taču centrs tāpat mēģina situācijas risināt un šobrīd par centra slēgšanu netiekot domāts.
"Pēc 1. jūlija ar jumtu virs galvas Rīgā vairs palīdzēt praktiski nevar. Tad meklējam dažādus citādu veidus, kā šo problēmu risināt. Ir mums centrā jauns projektiņš. Mēs veidosim tādu kā mājokļu meklēšanas palīdzības pasākumu – līdzīgu kā darba biržu. Aicināsim tos cilvēkus, kas vēlas izmitināt pie sevis Ukrainas iedzīvotājus – tad kopā tiksimies un mēģināsim palīdzēt ar dažādu juridisku jautājumu nokārtošanu un tādām lietām," stāstīja Grūbe.
Savukārt zvanu centra "Sonido" īpašniece Inga Muižniece saka – zvanu centrā uz jautājumiem atbild latviešu, angļu un krievu, kā arī sākotnēji atbildēja ukraiņu valodā. Visbiežāk sarunas notiekot krieviski, taču esot arī latvieši, kuri izmitina ukraiņus un interesējas par dažādiem jautājumiem.
