Astoņgadīgās dvīnes Aļona un Poļina, kuru mājas līdz šim bija Ukrainas galvaspilsētā, svešā vieta Latvijā nemulsina. Galvenais, ka šeit virs galvas ir zilas debesis un nedzird sprādzienus.
“Kad mamma teica, ka būs brīvdienas, bet būs arī sprādzieni, tad bija bail. [Tagad nav bail], nē, nedomāju, ka te būs sprādzieni,” sacīja Aļona.
Meiteņu mamma Jūlija Solovjova ir zobārste un arī psiholoģe, un centusies ziņu par kara sākumu pateikt pēc iespējas saudzīgāk. Viņu dēļ arī nolemts pamest dzimtās mājas un doties pie radiem uz Kadagu Ādažu novadā.
Atšķirībā no vīra, kurš neticējis, ka kaut kas tāds ir iespējams, Jūlijai bažas bijušas: “Mūsu loģika nav Putina loģika. Viņam galvā ir kas pilnīgi cits, un mums nevajag censties viņu saprast ar savu civilizēto loģiku. Es sapratu, ka karš būs, tikai neviens negaidīja, ka tik strauji, ātri un briesmīgi.”
Viktors Terjajevs vēl 24. februāra rītā., kad Krievija sāka iebrukumu Ukrainā, nedomāja par bēgšanu no savas valsts. Sieva vēl paguva saņemt Covid-19 balstvakcīnu, bet pats devies uz veikalu. “Vēl nodarbojāmies ar bumbu patversmes iekārtošanu, līdz Jūlija ap četriem teica – nē, tomēr brauksim,” pastāstīja Viktors.
“Es ļoti negribēju, lai viņām [meitām] būtu pieredze ar iešanu uz bumbu patversmi un gaidīšanu, kad beigsies gaisa trauksme,” sacīja Jūlija.
Stundas laikā ģimene pilsētu pametusi. Līdzi paņemti tikai dokumenti, un kaķis, kurš jaunajā mājvietā pagaidām esot paslēpies. Jūlija sapratusi, ka vajag paņemt kādas drēbes, bet satraukumā rokas un kājas atsacījušās klausīt.
Ģimene cer, ka drīz varēs atgriezties Ukrainā. Taču pašlaik, esot Latvijā, viņi gaida lēmumu, kas ļautu meklēt darbu, bet bērniem doties uz skolu.
Vecākā meita Oļa atzina, ka mācības latviski būs liels izaicinājums, bet jau sākusi apgūt valodu: “Es zinu aptuveni desmit vārdus.”
Tikmēr ādažnieks Gundars Leonovičs, kura mājās ģimene radusi patvērumu, kopā ar draugu atkal devies Ukrainas virzienā. Šoreiz gan ceļš ved uz Rumānijas robežu, kur viņus gaidīs omīte un, iespējams, vēl kāda ģimene. “Omīte arī ir no Kijevas, pēdējā mirklī, pateicoties mazbērniem, uzspēja tikt ārā. Omīte dzīvoja astotajā stāvā, kur lifti ir atslēgti, gaisa trauksmes regulāras. Tā ir neiespējamā misija,” zināja stāstīt Gundars.
Viņš iesaistījies arī kustībā ''Gribu palīdzēt bēgļiem''.
Tikmēr uz Ādažiem atbraukusī ģimene teic lielu paldies visiem, kas palīdzējuši un palīdz ukraiņu tautai.
KONTEKSTS:
Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, paužot virkni prasību. Dažas dienas vēlāk - 24. februārī - Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus".
Krievijas iebrukums Ukrainā izsauca demokrātiskās pasaules vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.
Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu. Vēstīts, ka iespējamo Ukrainas bēgļu uzņemšanai Latvijā varētu būt vajadzīgi 34,7 miljoni eiro. Latvijas valstspilsētas ir gatavas uzņemt līdz 6000 Ukrainas bēgļu.
