"Šodien baigais notikums bija, uzkāpu augšā, būdu slēdzu vaļā, un meža bite iekož rokā, un atslēga nokrīt lejā, un nevar skatīties uz leju, savādāk noreibsi," saka Andris Āboliņš, kurš jau trīs vasaras vienu no ugunsnovērošanas torņiem Valkas novadā sauc par savu darba vietu. Darba diena ilgst piecas stundas. Iepriekš strādājis fizisku darbu skolā, bet nav varējis to izturēt. Ielicis sludinājumu avīzē, ka meklē sarga darbu, un zvanīts no mežniecības. Andris stāsta, šo darbu dara ar prieku.
"Atbraucot uz mežu, uzkāpjot augšā, tā enerģija uzreiz atjaunojas kaut kādā vienā stundā. Ja esi saguris vai kāds tevi sabēdinājis, nu, dvēseli dziedē tas mežs vispār," atzīst mežsargs.
Tornī jāstrādā piecas dienas, tad divas ir brīvas. Brīvdiena ir arī, kad līst lietus, zibeņo un vējš ir 12 metri sekundē.
Andris neslēpj, ka alga ir minimālā, bet sezonā darbu apvieno ar ogu lasīšanu gan ceļā uz torni, gan atpakaļ. Par tām varot nopelnīt pat vairāk, bet ziemā viņš nodarbojas ar instrumentu nomu.
Ziemeļvidzemes virsmežniecībā ir 14 ugunsnovērošanas torņi, bet tikai trijiem ir dežuranti.
"Torņsargi jau ar kādu otro, trešo gadu viņi sēž, un viņiem rodas pieredze. Viņi no jau augšas apmēram zina ceļus, uz kurieni katrs ceļš iet, viņi sāk atšķirt putekļus no dūmiem, un pat ir tā, ka pieredzējis torņsargs, viņš pat pasaka vietu, kurā aptuveni deg, pat nevajag krustpunktu vilkt uz kartes," stāsta VMD Ziemeļvidzemes virsmežniecības ugunsapsardzības inženieris Arnis Krastiņš.
Par iespējamiem meža vai purva ugunsgrēkiem bieži ziņo iedzīvotāji, tāpēc dežurantus nolīgst vietās, kur torņi atrodas lielos meža masīvos un kur mazāka apdzīvotība. Ugunsapsardzības inženieris Krastiņš piebilst, ka pat ja cilvēks būtu gatavs par zemo atalgojumu strādāt, ne katram ir iespēja līdz tornim nokļūt.
"Ja tas ir līdz 15 km, cilvēki man brauc ar velosipēdu. Šis puisis man brauc ar mašīnu," saka VMD Ziemeļvidzemes virsmežniecības ugunsapsardzības inženieris.
Pagājušajā gadā Rīgas reģionālajā virsmežniecībā 12 ugunsnovērošanas torņos savu darbu sāka videonovērošanas kameras – kopā 24,
jo uz katra torņa tās ir divas, kas griežas pa 180 grādiem. Kameras sadūmojumu spēj identificēt 12 – 15 km attālumā. Tās vēro divi operatīvie dežuranti.
"Tai [kamerai] ir izstrādāts algoritms, kas spēj reaģēt un detektēt uz šo iespējamo sadūmojumu un arī ar augstu precizitāti noteikt šī ugunsgrēka atrašanās vietu ar koordinātēm," norāda VMD Meža un vides aizsardzības daļas vadītāja vietnieks Zigmunds Jaunķiķis.
Sistēma aizvien tiek uzlabota un novērstas nepilnības, jo kameras detektē tūkstošiem gadījumu, daudzi ir viltus. Tas ir pilotprojekts un, sistēmai darbojoties arvien labāk, nākotnē uguns uzraudzību varētu veikt tikai ar kamerām. Valsts meža dienests jau iesniedzis projekta pieteikumu tīkla paplašināšanas otrajai kārtai. Šogad gan tas noteikti nenotiks, bet nākamā vieta varētu būt Ziemeļkurzeme, kur ir lieli mežu masīvi.
