Turpinās strīdi par «čekas maisu» atvēršanu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

„Mēs tam vēl neesam gatavi" - tāds ir galvenais politiķu arguments pret bijušās Valsts drošības komitejas ziņotāju kartotēkas jeb tā saucamo „čekas maisu" publiskošanu. Priekšlikumu paturēt šo kartotēku slepenībā vēl 30 gadus pagājušajā nedēļā sāka izskatīt Saeima, un domas par „čekas maisu" atvēršanu dalās.

Valda Zatlera vadītās Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšlikums paturēt bijušās Valsts drošības komitejas ziņotāju kartotēku slepenībā vēl 30 gadus plašākai sabiedrībai bija pavisam negaidīta ziņa. Nemaz nav tik daudz likumprojektu, kurus no paša sākuma izstrādā Saeimas komisijas, nevis kāda no ministrijām. Turklāt viss Saeimas Nacionālās drošības komisijā notiekošais ir slepens.

Zatlera un pārējo komisijas locekļu galvenais arguments pēc savas būtības nav jauns - kartotēka ir nepilnīga (no aptuveni 25 tūkstošiem aģentu dati ir tikai par 4 500) un tās atvēršana tikai vēl vairāk sanaidos sabiedrību.

„Ir liels pieprasījums... tautai jāzina tie cilvēki, kuri ziņoja, kurus tautā sauc par „stukačiem". Un kāpēc mums to nezināt? Jā, varbūt šī vēlēšanās ir pamatota, jo katra ģimene, kas dzīvoja Latvijā, cieta no čekas. Bet es šaubos par citu emocionālo fonu: vai mēs šodien esam gatavi sākt izskaidrošanos 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Un vai šī izskaidrošanās nesīs sabiedrībai saliedētību vai tomēr šķelšanos. Un šķelšanos īpaši latviešu sabiedrībā," skaidro Zatlers.

Zatlers no Saeimas tribīnes arī sacīja, ka kartotēkā par katru cilvēku ir pavisam maz informācijas - vārds, vervētāja vārds, iesauka jeb piesegvārds un dzīvesvietas adrese.

„Kad šo kartīti es ieteicu Satversmes aizsardzības birojam kā modeli parādīt sabiedrībai un pamēģinājām to parādīt arī deputātiem, sekoja dziļa vilšanās. Un tas ir viss? Jā, tas tiešām ir viss. Un šos faktus, kas ir kartītē, nevar izmantot tiesā, lai pierādītu sadarbību, reālu sadarbību ar valsts drošības dienestu," pauda Zatlers.

Bijušais Valsts prezidents uzsver, ka kartotēkas datus nevar izmantot pat tiesā, lai pierādītu sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Un tiesa ir vienīgā, kas var apliecināt sadarbības faktu.

To uzsver arī bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. „Bet arī tā prakse, kas ir bijusi, faktiski parāda to, ka nevar īsti arī pierādīt. Līdz ar to tiek mesta ēna uz šīm iespējamām personām, kas būtu sadarbojušās ar VDK," atzīst Endziņš.

Endziņš atceras kādu gadījumu ar tā saucamajiem "čekas piecīšiem" - Aivaru Kreitusu, Roberts Mīlbergu, Edvīnu Inkenu, Andreju Siliņu un Georgu Andrejevu. Viņi bija 5. Saeimas deputāti un viņu sadarbību ar Valsts drošības komiteju mēģināja pierādīt tiesā. No šīs grupas tikai Andrejevs atzina sadarbību un atkāpās no ārlietu ministra krēsla. Pārējie to noliedza un arī tiesā sadarbības faktu ar Drošības komiteju pierādīt nav izdevies.

Arī starp kandidātiem uz 6. Saeimu bija cilvēki, pie kuru vārda bija rakstīts „sadarbojies ar VDK". Tie bija arī, piemēram, Maija Tabaka un Mavriks Vulfsons, toreiz vēstīja laikraksts „Diena". Aivars Endziņš saka, ka visu šo cilvēku vārdi kartotēkā varēja nokļūt ļoti dažādos veidos.

„Tajā laikā arī zinātniekam un māksliniekam, kurš devās ārzemju komandējumā, viņam pēc tam bija jāraksta atskaite. Varbūt pat šādā veidā viņi nokļuva šādā kartotēkā, kaut arī sadarbība, nekas reāls nav bijis," norāda Endziņš.

Viens no cilvēkiem, kurš nekad nav slēpis savu darbošanos VDK, ir politiķis Juris Bojārs. Un arī viņš uzskata, ka kartotēkas publiskošana neko nedos. „Saasināsies attiecības latviešu sabiedrības vidū. Un tikai. Tāpēc, ka visas pārējās nācijas tas absolūti neietekmēs. Tad vēl ir apsvērums, ka daļa no aģentiem ir darbojusies pret organizēto noziedzību. Un tā arī bija. Tie, protams, būtu ļoti bīstamā stāvoklī tagad," uzskata Bojārs. Viņš uzsver, ka šobrīd kartotēku jau izmanto specdienesti un publiskojot zudīs tās operatīvā vērtība. Turklāt, nespējot pierādīt tiesā kartotēkā minēto cilvēku sadarbību ar VDK, dažiem Latvijas iedzīvotājiem var rasties vēlme pašiem atriebties, saka Bojārs.

„Ko līdz tas kļūs visiem atklāts... nu ko? Nu bija, jā bija. Es biju... Šeit arī būs liela brēka un maza vilna. Daudzi cilvēki mēģinās norēķināties vai izrēķināties ārpus valstī pastāvošās sistēmas, kā var iestāties tiesiskās sekas par noziegumu. Ir mums tiesas, ir mums prokuratūra, ir mums izmeklēšanas dienesti. Lai viņi dara savu darbu!" iesaka Bojārs.

Bojārs aicina nejaukt ziņotāju un bijušo VDK darbinieku atbildības pakāpi. Turklāt pēc viņa domām, kartotēka jau tagad ir pieejama, jo katrs no mums var noskaidrot, vai mūsu vārds ir iekļauts šajā kartotēkā.

Tomēr Zatlera vadītās komisijas likumprojekts paredz arī saglabāt lielāko daļu no ierobežojumiem, kas paredzēti VDK darbiniekiem un aģentiem.

Kopumā ierobežojumi ir noteikti 17 dažādos likumos. Un Tieslietu ministrija savā atzinumā ieteica 13 no ierobežojumiem saglabāt. Tieši ierobežojumu saglabāšana bija arī viens no galvenajiem Saskaņas centra deputātu iebildumiem.

Opozīcijā esošā „Saskaņas centra" deputāts Ņikita Ņikiforovs savukārt atgādina, ka speciālos likumos noteikti ierobežojumi personām, kuras sadarbojās ar VDK saglabāsies līdz 2044.gada 3.jūnijam. Pēc Ņikiforova domām šāds termiņš ir pārāk ilgs. „Ar sākotnēji noteiktajiem 20 gadiem pēc VDK slēgšanas pilnībā pietiktu," saka deputāts.

„Manuprāt, likumdevējs, pieņemot likuma 17.pantu, vēlējās noteikt termiņu, pēc kura personai nevar noteikt likumos paredzētos ierobežojumus kā personai, kas sadarbojas ar VDK. Respektīvi, pēc 20 gadu termiņa būs pagājis laiks, kad varēja vainot sadarbības ar VDK faktā un persona attiecīgi varēja aizsargāt sevi, pierādīt, ka nav sadarbojusies ar VDK," norāda Ņikiforovs.

Viņš arī piebilst, ka 50 gadu termiņš nav minēts nevienā citā likumā. Un neesot pamata tik ilgu laiku noteikt arī šobrīd. Turklāt, pēc 2044. gadā, kad saskaņā ar jauno priekšlikumu kartotēkai beidzot būtu jākļūst pieejamai sabiedrībai, vairs nebūšot iespējams pierādīt, vai kartotēkā minētā persona patiesi ir sadarbojusies ar VDK, sacīja Ņikiforovs.

Arī Aivars Endziņš uzskata, ka ierobežojumi ik pa laikam būtu jāpārskata. To, izvērtējot Jura Bojāra lietu, savulaik norādīja arī Endziņa vadītā Satversmes tiesa. „Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī, izvērtējot līdzīgus gadījumus, ir norādījusi uz to, ka šāda veida ierobežojumiem vajadzētu būt individualizētiem," atgādina Endziņš.

Vasarā domu biedru grupa jau iesniedza petīciju portālā manabalss.lv ar aicinājumu VDK kartotēku padarīt publiski pieejamu. Tomēr līdz šim aicinājumu ir atbalstījuši vien aptuveni 950 cilvēki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti