Pirms deviņiem gadiem, sākot būvēt Ķelnes centrālo mošeju, kas ir viens no lielākajiem musulmaņu dievnamiem Eiropā, tika cerēts, ka tā kļūs par izdevušās integrācijas ikonu. Tās atvērtajai, stiklā, metālā un betonā veidotajai arhitektūrai vajadzēja simbolizēt islāmticīgo un nemusulmaņu saticīgu līdzāspastāvēšanu. Šodien, kad nams beidzot pabeigts, tas kļuvis par ko gluži pretēju. Tas ir kā simbols sašķeltībai un Turcijas garajai rokai Vācijā. Par tādu mošejas tēlu parūpējies Redžeps Tajips Erdogans, kurš dievnamu atklāja savas vizītes laikā Vācijā. Vispirms gan Turcijas prezidents apmeklēja Berlīni. Atbilstoši abu valstu saspīlētajām attiecībām, tur viņš tika uzņemts vēsi.
“Nevienam nevarētu būt palicis nepamanīts, ka mūsu attiecībās pēdējos gados ir bijušas dziļas uzskatu atšķirības un tās pastāv arī šodien,” sacīja Vācijas kanclere Angela Merkele.
Uzklausījis Vācijas prezidenta Franka Valtera Šteinmeijera pārmetumus par cilvēktiesību pārkāpumiem Turcijā un tiem atbildējis ar apsūdzībām Vācijai teroristu atbalstīšanā, Turcijas prezidents devās uz Ķelni. Sagaidīts ar paralizētu satiksmi, slēgtu gaisa telpu un mobilizētiem 3000 policistu, Erdogans kļuva par vakara absolūto saimnieku.
Ķelnes pilsētas vadību, kas līdzšinējos gadus arī bija sniegusi atbalstu Turku islāma reliģisko lietu savienības būvētajai mošejai, Erdogans uz atklāšanu tā arī lāgā neielūdza.
Lai saglabātu godu, Ķelnes pilsētas galva no piedalīšanās atteicās.
Kopienas vietā Erdogana uzrunai aplaudēja izmeklēta publika. Imāmi, lūgti viesi, galma žurnālisti. No vienas puses, Erdogans aicināja pastiprināt turku integrācijas centienus. No otras: apsūdzēja Vāciju rasismā. “Viņi atstūma mūsu Mesutu Ezilu, mūsu Ilkiju, kuri dzimuši un auguši Vācijā. Tikai tāpēc, ka viņi Anglijā bija nofotografējušies kopā ar mani,” norādīja Erdogans.
“Man šķiet, ir lieliski, ka Erdogans piedalās [mošejas atklāšanā]. Viņš ir līdz šim labākais prezidents, kāds Turcijai bijis. Es domāju, ka viss, ko viņš dara, ir lieliski,” komentēja Bekirs Jilmazs, turku izcelsmes vīrietis, kurš dzīvo Vācijā no 1979.gada.
Vasarā notikušajās Turcijas prezidenta vēlēšanās Vācijā par Erdoganu nobalsoja divas trešdaļas vēlētāju, kas ir procentuāli vairāk nekā Turcijā. Skaitliski gan par Erdoganu balsojušie ir vien neliela daļa no turku kopienas Vācijā, jo lielākā daļa vācturku vēlēšanās nemaz nepiedalījās.
“[Erdogana mošejas atklāšana] lieliski iederas Turku islāma reliģisko lietu savienības pēdējo gadu stāstā. Tā apstiprina, ka šī ir valsts, kur reliģijai nav nekāda sakara ar integrāciju, tā nav nekas cits kā segregācija, sadalot cilvēkus labajos un ļaunajos. Man ir kauns par to, tas nav labi,” pauda kāds protestētājs.
Harmoniska, silta draugu tikšanās – tā turpretī Erdogana vizīti atspoguļoja lielākā daļa Turcijas mediju. Nekā par sarežģītajām attiecībām, atturīgo uzņemšanu un kritiku. Mājup Erdogans pārbraucis apmierināts ar vizītes rezultātu un jau paspējis nākamgad uz Turciju ielūgt Angelu Merkeli. Taču Vācijas sabiedrībai viņš šķetināšanai atstājis jaunas problēmas.
“Slikti, ka cilvēki savā starpā tiek sanaidoti. Vai tas būtu Vācijā, vai Turcijā: mums vajadzētu vienam otru respektēt,” komentēja tūriste Alcu Lemke Ķelnē.
