Seksuālā vardarbība ir izplatītākais noziegums pret bērniem Latvijā.
Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska stāsta, ka seksuālā izmantošana ir arī visgrūtāk atklājamais noziegums pret bērniem. Pirms 15 gadiem centrs "Dardedze" radīja tēlu vārdā Džimba, kurš pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem stāsta par drošību attiecībās – respektīvi, kā atpazīt nedrošas situācijas un kā tajās rīkoties.
"Mēs vairākus gadus atpakaļ paši uzdrošinājāmies apgalvot un noticēt tam, ka seksuāla vardarbība pret bērnu ir novēršama. Protams, ka tas prasa ļoti daudzu dažādu spēlētāju sadarbību, dažādu apstākļu sakritību, bet mēs ticam, ka, - kopīgi strādājot, gan pieaugušiem savā starpā spējot sadarboties, gan runājot un strādājot ar bērniem, gan veidojot vidi un sabiedrību tādu, kurā mēs nenoliedzam šo problēmu, neklusējam par šo problēmu, bet rīkojamies, lai tā nenotiktu -, mūsu spēkos patiešām ir pasargāt daudz vairāk bērnu, nekā šobrīd mēs to spējam izdarīt," stāsta Sladzevska.
Gadījumu skaits Latvijā ir liels – vairāk nekā trešdaļa no visiem noziegumiem pret bērnu ir saistīti ar seksuālu vardarbību. Svarīgākais uzdevums tās novēršanā ir vecākiem. Viņiem ir jāsaprot, ka tieši saruna ir tā, kas bērnu var pasargāt. Centra vadītāja uzsver, ka to darīt ir jāsāk savlaicīgi. Turklāt šai gadījumā nelīdzēs iemācīt nesarunāties ar svešiniekiem. Statistika rāda, ka līdz pat 85% seksuālās izmantošanas gadījumu pāridarītājs ir bijis kāds tuvinieks. Lai mācītu bērniem par dažādu veidu attiecībām, izveidots projekts "Ciemos pie Džimbas".
"Tātad Džimba ir tāds īpašs tēls – drošulis Džimba, kas ir ilgu laiku dzīvojis drošības salā. Kopumā viņi runā šeit par to, kas ir drošība attiecībās, kas ir labi un slikti noslēpumi, kā atšķirt dažāda veida pieskārienus, kas ir tie cilvēki, kas potenciāli mums var nodarīt pāri (tas ir patiesībā jebkurš), kā mūsu ķermenis jau mums signalizē, kā atpazīt pazīmes, ka kaut kas situācijā nav kārtībā un kas ir tie cilvēki, pie kā vērsties pēc palīdzības," skaidro Sladzevska.
Piemēram, jāstāsta bērnam, ka noslēpums, kas satrauc vai liek justies neērti, nav labs.
Tādā gadījumā tas jāizstāsta uzticamam pieaugušajam. Turklāt jāizstāsta, kādi pieskārieni ir nevēlami un jāiemāca teikt "nē". Pat gadījumos, ja tā ir tikai vecmāmiņas buča, jāļauj bērnam izvēlēties, vai viņš to vēlas vai ne. Tā viņš saprot, ka ķermenis pieder tikai viņam un neviens nedrīkst pieskarties bez atļaujas. Tāpat būtu jāmāca nekaunēties saukt intīmās ķermeņa daļas vārdos.
"Mēs bieži vien saņemam šo jautājumu – kad tad ir īstais laiks? Parasti tas ieteikums ir skatīties līdzi, kā attīstās bērns, un izmantot tās ikdienas situācijas. Kaut vai mazu bērniņu mazgājot. Pirmais, ko tu bērnam vari mācīt, ir mācīt viņam ķermeņa vietiņas nosaukt pareizajos vārdos. Neizvairīties no tā, ka ir dupsis, ka ir čuriņa, ka ir krāniņš, ka ir krūtiņas. Ka tās nav kaut kādas slepenas vietas, ko mēs ātri pārmazgājam, kam pārskrienam pāri. Un tad mēs rociņas un austiņas, un pleciņus saucam smukā, jaukā vārdā, un tad tas bērns aug, nesaprotot, kas tad tur ir tajā ķermenī," stāsta Sladzevska.
Viņa norāda, ka visbiežāk seksuālas vardarbības gadījumā bērns saprot, ka tas, kas ar viņu tiek darīts, nav labi. Tomēr, tā kā lielākajā daļā gadījumu to dara tuvinieks, bērns baidās par to runāt ar kādu. Palīdzēt var arī šķietami ne tik svarīgas lietas. Piemēram, viens no uzdevumiem Džimbas programmā ir puiša un meitenes siluetam uzzīmēt peldkostīmu.
""Dardedzē" nonāca kāda 16 gadus veca meitene. Meitene pastāstīja, ka viņa ir piedzīvojusi arī seksuālu vardarbību no sava vectēva puses. Un, jautājot tālāk, meitene stāstīja, ka tas vienā brīdī vienkārši beidzās. (Bet - zinot par seksuālo vardarbību, ja tās ir attiecības ar tuvu cilvēku, tāpat vien tas nebeidzas.) Un viņa stāstīja – toreiz pie mums bērnudārzā runāja par šīm tēmām, mums iedeva to darba lapu, mēs ķermenīšus apzīmējām un uzvilkām viņiem peldkostīmus," stāsta Sladzevska.
Un tā bijusi pirmā reize, kad meitenei kāds pateicis to, ka neviens nedrīkst šādā veidā darīt pāri.
Meitene aizgājusi mājās, un, kad vectēvs atkal nācis, viņa pateikusi – man bērnudārzā audzinātāja teica, ka neviens tā nedrīkst darīt. Pēc tam tas vairs neatkārtojās.
Centrā arī stāsta, ka varmākas izvēlas bērnus, kuri ir mazāk zinoši un nedroši. Jo - ja bērns dod signālu varmākam par to, ka tā nevajag darīt, varmāka saprot, ka šis bērns būs tas, kas ziņos.
Valsts policijas Dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Oļegs Lavčinovskis stāsta, ka bērni kļūst arvien izglītotāki šai jautājumā. Policijā arvien biežāk saņem iesniegumus par nesen vai pat pirms vairākiem gadiem izdarītiem noziegumiem.
"Bērni cieš. Es nevaru pateikt, ka tādu gadījumu ir daudz. Bet, pat ja tie ir tikai daži gadījumi gadā, tas ir pietiekami, lai vērstu uzmanību uz to. Tāpēc no savas puses mēs uzrunājam vecākus, uzrunājam sadarbības partnerus, izglītības iestādes, lai mūsu prevencijas nodaļa veic izglītojošo darbu, arī mācību iestādes skaidro, kas jādara, ka lai nekļūtu par upuriem," norāda Lavčinovskis.
Džimbas programma izveidota jau 2009. gadā. Tomēr tagad veikta telpu rekonstrukcija. Šajās telpās tiek uzņemtas bērnu grupas un dažādās nodarbībās stāstīts par svarīgām tēmām. Programmā līdz šim izglītoti vairāk nekā 25 tūkstoši bērnu.
