Zināmais nezināmajā

Vai nepieciešama cita pieeja dabas aizsardzībai?

Zināmais nezināmajā

Nobela prēmija fizikā piešķirta par atklājumiem kosmoloģijā

Būt imigrantam, reemigrantam un bēglim Latvijā: viegli vai sarežģīti

Tumšāka āda, bet - vai svešāki? Migranti un eksperte skaidro noraidošo attieksmi Latvijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Lai migrācijas politiku padarītu cilvēcīgāku un solidārāku, jāiepazīst abas puses: gan izaicinājumi, ar kādiem sastopas cilvēki, kas migrē, gan šaubas, ar kurām saskaras tie, pie kuriem migranti ierodas. Latvijā kā vienā, tā otrā gadījumā ir daudz nezināmā.

Tumšāka āda. Bet - vai svešāki?

To, ka Latvijā attieksme pret migrāciju ir negatīva, apliecina dati. Kā atklāj “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce, uzdodot jautājumu “Vai jums patīk iebraucēji no citām valstīm?”, no Latvijas sabiedrības nākas saņemt ļoti noraidošas atbildes.

“Puse sabiedrības ir atbalstoša tikai tad, ja iebraucēji ir no Eiropas Savienības valstīm, bet 80% uzskata, ka cilvēki, kas ierodas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienība, nekādā gadījumā nav vēlami. Bet tas nozīmē, ka mēs izslēdzam arī iebraucējus no Amerikas un Kanādas. Mēs iedomājamies, ka tie, kas ir ārpus Eiropas, ir ļoti atšķirīgi no mums. Taču, ja palūkojas, kas tad ir šejienes iebraucēji, tad vairumā gadījumu tie ir cilvēki, kas izskatās tāpat kā mēs, runā valodā, ko saprotam, un nereti arī iemācās latviešu valodu,” stāsta Lāce.

Latvijas etniskais sastāvs ir gana raibs: latviešu ir nedaudz vairāk kā 60%, ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievi, kam seko ievērojami mazāk baltkrievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, vāciešu, armēņu un citu tautību pārstāvju. Tas nozīmē, ka mēs katru dienu, visticamāk, sastopam cittautiešus, pat nenojaušot, ka šie cilvēki ir ieceļotāji no citām zemēm.

Lāce skaidro, ka problēmas sākas, kad Latvijā ierodas cilvēki ar tumšāku ādas krāsu, jo viņus mūsu sabiedrība padara svešākus, nekā viņi patiesībā ir.

“Lai arī šie cilvēki var būt ar tumšāku ādas krāsu un izskatīties atšķirīgi, viņu izcelsme un vide, no kurienes viņi nāk, ir līdzīga mūsējai.

Piemēram, pirms kara Sīrija un Latvija ekonomikas un izglītības ziņā bija vienādā attīstības līmenī. Taču mēs savā galvā iedomājamies Tuvos Austrumus kā mazāk attīstītas sabiedrības,” norāda eksperte.

Mērķis nebija palikt Latvijā

Līdzīgi kā mums ir tendence neadekvāti novērtēt citas sabiedrības, tāpat arī maldīgi pieņēmumi apvij mūsu izpratni par to, kāpēc cilvēki ir ieradušies Latvijā.

Piemēram, Suleimans Alzuabi ir no Sīrijas, un viņam Latvijā piešķirts alternatīvais statuss, kas nozīmē, ka viņa iemesli patvēruma piešķiršanai var mainīties. Tas ir atšķirīgs no bēgļa statusa, ko piešķirt, ja kādam ir individuāls vajāšanas iemesls. Proti, cilvēks nevar atgriezties savā zemē, kamēr vien tur nav mainījušies apstākļi.

Suleimans nonāca Latvijā studiju dēļ un te palika tāpēc, ka īsi pirms medicīnas studiju beigām Sīrijā sākās karš. “Man nebija mērķa palikt Latvijā, tāpat arī nebija mērķa te atrast sievu, bet tā sanāca, ka Latvijā izveidoju ģimeni. Beidzot studijas, es sāku strādāt šejienes slimnīcā. Tur, protams, bez latviešu valodas nevar iztikt. Valoda ir ļoti grūta, nebija viegli,” atklāj Suleimans.

Līdzīgs stāsts ir arī Filipam Gabrielam Ksavjeram, kurš Latvijā ieradies no Brazīlijas. Viņa mērķis sākotnēji bija spēlēt futbolu kādā no Krievijas komandām. Tā kā futbolista karjera kaimiņzemē tālāk neattīstījās, viņš palika Latvijā, iemācījās latviešu valodu un saprata, ka šajā zemē ir viņa jaunais dzīves sākums.

“Pirmais gads bija ļoti grūts, bet, tā kā man Latvijā jau bija draugi, es nolēmu mācīties latviešu valodu un sapratu, ka vairs negribu atgriezties Brazīlijā. Lai arī es esmu imigrants, nevis bēglis, man nereti nākas dzirdēt šo vārdu. Un tas ir ļoti nepatīkami lielā mērā tāpēc, ka attieksme pret bēgļiem no vietējo puses ir negatīva. Mana pieredze liecina, ka visnegatīvāk noskaņotie Latvijā ir krievu valodā runājošie cilvēki. Ar latviešiem man problēmu nebija,” atminas Filips Ksavjers.

Bailes no svešā

To, ka Latvijas sabiedrībai ir grūti nošķirt bēgļus no patvēruma meklētājiem un imigrantiem, norāda arī reemigrante Maija Krastiņa. Viņas pieredze, strādājot gan ANO Bēgļu aģentūrā, gan organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem”, liecina, ka

Latvijā bēgļiem rodas nepamatota sajūta, ka viņi ir piederīgi zemākam sabiedrības slānim. Paši bēgļi to skaidro ar bailēm no svešā, kas ir saprotama cilvēku reakcija.

“Mums Sīrijā ir ļoti daudz bēgļu no Irākas, Somālijas un Palestīnas. Tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku! Arī pie mums pastāv viedoklis, ka viņi mums traucē, lai arī paši sīrieši dodas bēgļu gaitās,” atklāj Suleimans Alzuabi.  

Bailes no svešā viņam ir saprotamas, bet nepatīkamu pārsteigumu sagādājusi diskriminējošā attieksme, ar ko viņš saskāries, meklējot dzīvesvietu. Nereti sludinājumos esot norādīts, ka noteiktu tautību pārstāvjiem īre jāmaksā pusgadu uz priekšu. Atsevišķos gadījumos pat teikts, ka dzīvokļus neizīrēs vispār. To, ka šāda rīcība ir klasificējama kā diskriminācija pēc etniskās izcelsmes un ka tāda Latvijā nav retums, apstiprina arī Agnese Lāce.

Situācijas, ar kādām iebraucēji saskaras savās ikdienas gaitās, ilustrē to, cik daudz izaicinājumu skar pamatvajadzību nodrošināšana, kas aktuāla kā vietējiem, tā iebraucējiem. Kopīgo izaicinājumu izprašana palīdz mazināt bailes no svešā un ļauj savu attieksmi balstīt zināšanās, nevis emocijās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti