Tūkstošiem cilvēku Doma baznīcā un pie Brīvības pieminekļa šodien atvadījās no mūsu izcilā maestro Imanta Kokara. Cilvēki atzina, ka viņiem ir skumji, bet šīs skumjas ir gaišas, jo Imants Kokars nodzīvojis skaistu un piepildītu mūžu, un šķiet, ka viņa suģestējošā enerģija joprojām ir mūsu vidū un dod mums spēku un iedvesmu.
Pēdējo godu apliecināt Imantam Kokaram Doma baznīcā bija ieradušies simtiem viņa skolnieku un kolēģu, kā arī viņa talanta cienītāji. Klusināti skanēja ērģeles un kora mūzika izcilāko koru dziedājumā…
Sēru dievkalpojumā arhibīskaps Jānis Vanags Imantu Kokaru nodēvēja par mūsu brīvvalsts priekšvēstnesi, kurš padomju laikos stiprināja un cēla mūsu pašapziņu… un ikvienam no mums būtu noderīgi pamācīties Imanta Kokara dzīves meistarklasē, kā dzīvot saskaņā ar savu talantu un dāsni dalīties tajā ar citiem un kā izbaudīt dzīvi šo vārdu vislabākajā nozīmē.
Pēc izvadīšanas dievkalpojumu no Doma baznīcas procesija devās uz Brīvības pieminekli, kur bija pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku, lai kā atvadu sveicienu, visi kopā nodziedātu Jāzepa Vītola "Gaismas pili", šo Imanta Kokara mūžā ļoti īpašo dziesmu. Būtībā var teikt, ka šo dziesmu pēdējo reizi nodiriģēja viņš pats, jo uz lielformāta ekrāna bija skatāms ieraksts no Dziesmu svētkiem ar pašu meistaru lielā kopkora priekšā.
Pēc visus vienojošās "Gaismas pils" izskanēšanas - pie pieminekļa satiktie cilvēki atzina, ka šis bija ļoti aizkustinošs brīdis, un lai arī šodien ir skumji, šīs skumjas ir gaišas, iedvesmojošas un spēku dodošas.
Pēc Imanta Kokara tuvinieku vēlēšanās, cilvēki atvadu ziedus bija aicināti nolikt Brīvības pieminekļa pakājē, bet Imants Kokars turpināja savu pēdējo ceļu - uz mūžību, kur viņu jau gaida viņa mīļotie - sieva Edīte un pāragri mūžībā aizgājušais dēls Juris.
