Tā ir arī piemiņas vieta Kārlim Ulmanim, jo savulaik tieši pēc viņa ierosinājuma bērzi tur, tāpat kā citviet Latvijā, tika iestādīti un vieta ieguva īpašu nosaukumu - “Vadoņa birzs”. Tagad bērzu vietā rēgojas vairs tikai celmi un vietējie uzsver, ka piemiņas vieta savu skaistumu ir zaudējusi.
Ik gadu 25.martā Strenčos uz piemiņas pasākumu pie dzelzceļa stacijas sabrauc no šīs vietas uz Sibīriju izsūtītie no visas Latvijas. Šogad atceres pasākums te aizritēs arī ar skumjām par nozāģētajiem bērziem. Represētie ir sašutuši, ka ar piemiņas vietu pašvaldība tā izrīkojusies.
“Tie bērzi mums rādījās Sibīrijā sapņos, viņi šalca un mēs tā centāmies atgriezties. Tāpēc mums viņi svēti koki,” sašutumā pauž Sedas iedzīvotājs Albīns Briedis.
“Celmi ir pilnīgi balti un, ja kādam ir mazdrusciņ vidū kāda krāsas niansīte, tas jau vēl nenozīmē, ka tas koks kritīs. Ko tad tie koki te apdraud? Mežu? Lauku apdraud?” pievienojas Strenču iedzīvotāja Māra Larionova.
Lai gan vizuāli nekādi defekti bērziem nebija redzami, tomēr Strenču novada domē norāda, ka koki bija bīstami. Kontroles urbumi bērzos atklāja trupi, tāpēc nolemts tos nozāģēt. Tāds bija arī blakus esošo māju iedzīvotāju ierosinājums - novērtēt bērzu stāvokli, jo pēdējos gados vairāki jau bija nogāzušies, pērn viens no tiem uzkritis arī uz elektroapgādes līnijas, to pārraujot.
Strenču novada domes Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Iveta Ence skaidro, ka „bērzs ir tas koks, kurš nebrīdina par brīdi, kad gāzīsies”.
„Priede, ozols, tie var stāvēt vēl ilgi jau nokaltuši, bet bērzam tā trupe reizēm attīstās bez redzamām pazīmēm, un arī šajā gadījumā bija tāda situācija,” norāda Ence.
Par to, ka bērzi tiks nozāģēti, represētie nav informēti. Viņuprāt, pašvaldībai vajadzēja vispirms situāciju izskaidrot, tad arī kopīgi varētu lemt, kā rīkoties tālāk. Lai gan stādījumus plānots atjaunot, represētie uzskata, ka darbus vārēja atlikt līdz pavasarim, pēc piemiņas dienas.
“Maijā, tad varbūt varēs stādīt, bet 25.martā te neko nevar iestādīt. Man sabrauks no visas Latvijas represētie un skatīsies uz tiem celmiem,” saka Strenču represēto biedrības valdes priekšsēdētāja Dzintra Lezdiņa.
Tā kā pašvaldība rīkojusies bez vietējo ziņas un pastāv šauba, vai tiešām bija jānozāģē visi vairāk nekā 20 bērzi, represētie pieļauj domu par notikušo sūdzēties augstākstāvošās institūcijās.
