Saldus jaunatnes atpūtas un iniciatīvas centrs „Šķūnis" ir viens no 17 ar Šveices finansējumu atbalstītajiem un izveidotajiem multifunkcionālajiem centriem Latvijā. Pats centrs gan tapis jau pirms astoņiem gadiem, taču tagad to papildina jaunākas telpas ar piemērotu vidi gan viesu uzņemšanai, gan pašu aktivitātēm. Ikdienā centru apmeklē aptuveni 30 jaunieši.
"Saldus novadā kā jaunatnes darba koordinējošais centrs - tas ir viens darbības virziens. Otrs - brīvā laika centrs, kur jaunieši var pavadīt savu laiku, kā viņi grib. Pārāk viņus neorganizējam. Tā mūsu vēlme ir viņus vairāk izglītot," stāsta Rudīte Muraševa.
Rudīte jau ilgu laiku strādā ar jauniešiem. Šo gadu laikā iegūtā pieredze viņai ļauj plašāk skatīties uz procesiem, kas notiek Latvijā šajā jomā. "Latvijā izglītību var iegūt jaunatnes lietu speciālisti, kas nodarbojas ar politikas bīdīšanu, bet reāli mums Latvijā nav tādas profesijas kā jaunatnes darbinieks, tad patiesībā nav, kas strādā ikdienā šajos jauniešu centros. Kad meklējam šos darbiniekus, tad daudzi nesaprot, kas viņiem jādara. Tad nu izdomājam visādus nosaukumus. Piemēram, mums ir jaunatnes darba konsultants. Cilvēks domā, ka viņš tagad sēdēs un konsultēs," stāsta Rudīte.
Fakts, ka šādas profesijas Latvijā joprojām nav, Rudītei šķiet absurds: "Izglītības ministrija pašreiz ar to strādā, lai būtu šāds jaunatnes darbinieks, taču tas notiek pārāk ilgi. Tas ir absurdi, jo Latvijā ir ļoti daudz jauniešu centru - gan par Šveices naudu, gan ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas atbalstu veidoti, arī pašvaldības atver centrus. Katrs tad domā, kas būs šie cilvēki, kuri strādās. Viena lieta, ka viņus iekļaus profesijas klasifikatorā, bet nav arī tādas izglītības."
Jaunatnes darbiniekam būtu jāpavada kopā laiks ar jauniešiem, jāspēlē spēles, jāsarunājas. Zināmā mērā viņi kļūst par uzticamības personām vai pat draugiem. Saldū jaunatne darba konsultanta pienākumus veic Ilze Fišmeistere, jauniete ar pieredzi neformālajā izglītībā.
Fišmeistere ikdienā pamana, kas jauniešus pašlaik nomāc visvairāk: "Es redzu augošu pasivitāti, dzirdu visvairāk par bezdarbu. Jaunietis atgriežas savā lielajā vai mazajā novadā, bet viņš tur nevar atrast darbu, ja viņam nav pazīšanās, vai arī tad ir iespēja, ja esi pareizajā vietā un laikā, vismaz Saldū tā tas ir."
Ilze uzskata, ka līdz ar pasivitāti roku rokā vairojas jauniešu atkarību problēmas: "Ja es redzu, ka pīpē pavisam mazi bērni un ne tikai cigaretes, tad tā jau ir valstiska mēroga problēma."
Vislielāko gandarījumu Ilze jūt tad, kad jaunieši vai bērni, kuri līdz šim atradās šajā pasīvajā masā, sākot apmeklēt jauniešu centru, sāk iesaistīties dažādās aktivitātēs un atrod savu vietu. Darbs ir ilglaicīgs, kas īstenojas cilvēcisko attiecību pamatā.
