Rihards ir 40 gadus vecs divu bērnu tēvs. Vīrietis neslēpj, ka slimības dēļ šobrīd nespēj strādāt. Lai 16 un septiņus gadus vecajām meitām būtu pilnvērtīgs ēdiens ik dienas, viņš vairākus gadus neiegādājas grāmatas un, kaunoties atzīst, ilgāku laiku nostaigājis apavos, kuri īsti neturas kopā.
Situācija ir tāda. Mums ģimenē ir sievas alga, kas kopumā pārsniedz to summu, mums nepienākas trūcīgā statuss," saka Rihards.
"Ja ir tētis, mamma un divi bērni, jābūt 90 latiem jeb 128,66 eiro, lai iegūtu trūcīgās ģimenes statusu," skaidro Labklājības ministrijas (LM) pārstāve Ilze Skrodere-Dubrovska.
Riharda ģimenē izdzīvošanai vienam cilvēkam mēnesī ir uz pusi mazāk, jo no sievas algas, kas ir 400 lati, un paša pensijas - 60 eiro, puse aiziet dzīvokļa īrei. Taču šādus izdevumus valsts neņem vērā. Tāpēc ģimene turpina cīnīties: "Nav mums tā, ka vispār nav ko ēst, bet mēs domājam par bērniem un pašiem nākas no kaut kā atteikties."
Lai saņemtu trūcīgā statusu, nereti cilvēkiem jāpiedzīvo pazemojoši mirkļi.
Iemesli, kāpēc palikuši bez ienākumiem, ir dažādi, piemēram, gūtas smagas traumas. Bet, lai iegūtu valsts atbalstu, diemžēl ļoti ilgi jāgaida. To apstiprina arī Rihards: "Cik es esmu gājis, tur ir ļoti liela problēma, ka cilvēki nesaprot viens otru. Neieklausās viens otrā."
Ierēdņi nesaklausa un nesaprot, bet ģimene vai vientuļnieks pacietīgi un pazemīgi gaida trūcīgā statusu, viņš kļūst arvien trūcīgāks, paliek bez ēdiena un galu galā - arī bez mājām.
Man ir zināmas tādas desmit ģimenes.. Pieprasījums no tiem, kuri gaida uz pārtikas pakām, pieaug," zina teikt Samariešu apvienības pārstāve.
"Cilvēkiem pienākas pašvaldības pabalsts līdz brīdim, kad sāk saņemt minimālo pabalstu un dzīvokļa pabalstu," stāsta LM pārstāve Skrodere-Dubrovska.
Savukārt Samariešu apvienības pārstāve zina teikt, ka sociālie dienesti, jo īpaši lielajās pilsētās, ir pārslogoti, tāpēc laiks, kamēr izskata iesniegumu, paildzinās.
Pārtikas paka, protams, ir risinājums, lai pabarotu ģimeni.
Vēl viena iespēja, kuru izmanto simtiem trūcīgu cilvēku arī bez šāda statusa iegūšanas, ir zupas virtuves.
Tur sastaptais bezpajumntieks Rolands domā, ka daudz ir tādu, kas ieguvuši trūcīgo statusu un nāk uz zupas virtuvi.
"Nu nevaru es dabūt tās kapeikas, bet gribās ēst. Jūs man dosiet? Jūs man neiedosiet. Rīgas domē man neviens neko nedos. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi," stāsta bezpajumtnieks Didzis un piebilst, ka Rīgā badā nevar nomirt: "Nav tikai šis klosteris, ir daudz kur var aiziet paēst."
Trūcīgos cilvēkus var iedalīt vairākās kategorijās. Pirmie, izmantojot situāciju un iespēju neko nedarīt, tiek pie valsts pabalstiem un nekaunīgi iedzīvojas citu labumā, otrie vienkārši nokar degunu, padodas un kuļas pa dzīvi, kā spēj. Bet trešie, kā šodien uzrunātais Rihards, cīnās par savu un bērnu labklājību un pat savā vecumā gatavi uzsākt mācības koledžā un apgūt jaunu profesiju.
