Pērn Rīgas Dzemdību namā mātes atteikušās no 14 jaundzimušajiem, bet šogad - jau no trim. Katram neplānotajam bērnam un viņa mammai ir savs stāsts.
Bija viena, kurai bija astotās dzemdības un septiņi bērni jau atņemti. No šī bērna viņa atteicās. Bija skaidrs, ka tūlīt viņai būs nākamā grūtniecība. Par viņu ieinteresējās sociālie darbinieki, un tad sociālās palīdzības iestāde apmaksāja viņai intrauterīno spirāli,” norādīja Dzemdību nama galvenā ārste Dace Rezeberga.
Šis risinājums sievietei būs paliekošs gadiem. Rezeberga atzīst, ka cilvēki ar zemiem ienākumiem un arī nepilngadīgie bieži vien nevar atļauties kontracepciju. „Ne vienmēr mamma piekritīs dot naudu kontracepcijai, tādējādi atbalstot agrīnu dzimumattiecību uzsākšanu. Lai gan droši vien, kad prasa kontracepcijai naudu, dzimumattiecības ir uzsāktas, un tas vairs nav ierobežojošais faktors. Bet droši vien jaunieši arī kautrējas prasīt,” atzīmē Rezeberga.
Par izsargāšanos nereti vispār nedomā ar HIV inficētie narkotiku lietotāji. Turklāt vecāku kaitīgais dzīvesveids atsaucas uz mazuļa veselību, stāsta Rezeberga. „Ko viņa ir darījusi grūtniecības laikā, dzērusi, pīpējusi, kāda ir šis bērna iespējamā dzīves attīstība. Adoptētāji pat nenojauš, kādām kaitīgām ietekmēm pakļauts mazulītis. Un, ja fiziski bērns ir vesels, tas nenozīmē, ka intelektuāli normāli attīstīsies,” uzsver Rezeberga.
Tāpēc Rezeberga uzsver, ka būtu nepieciešamas sociālās programmas, lai apmaksātu kontracepciju. „Klientu grupas ar zemām sociālajām prasmēm, zemu izglītības līmeni, nepilngadīgās māmiņas, kurām pietrūkst zināšanu par kontracepcijas izvēli,” atzīst ārste.
Ilze Rudzīte ir Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības vadītāja. Viņa atzīst, ka šīs iedzīvotāju grupas nereti nevar atļauties kontracepcijas līdzekļus. Trūkst arī zināšanu par ģimenes plānošanu. Tādā gadījumā nereti problēmas risina sociālais dienests.
Vai nu pēc ārsta speciālista ieteikuma klients griežas dienestā un lūdz palīdzēt apmaksāt kontracepcijas līdzekļu iegādi, vai notiek individuālas sarunas ar klientu par ģimenes plānošanas procesu, vai arī tiek organizētas grupas, kur viena no tēmām ir ģimenes plānošana,” saka Rudzīte.
Viņa arī piebilst, ka risinājumi pašvaldībās ir dažādi. Sociālais dienests vai nu pilnībā apmaksā kontracepciju, vai arī daļa jāmaksā klientam, lai veicinātu viņa atbildību. Tā kā šobrīd viss ir atkarīgs no pašvaldības rocības, iespējām un stratēģijas, gan Rudzīte, gan arī Rezeberga norāda - būtu labi, ja palīdzētu valsts.
Nevalstiskās organizācijas „Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle atsaucas uz vairākiem pētījumiem, ka Latvijas pāri kā populārāko kontracepcijas veidu izvēlas nedrošo metodi - pārtraukto dzimumaktu. Ļoti iespējams, - tāpēc, ka nevar atļauties kontracepciju, pieļauj Ķelle.
Un te būtu ārkārtīgi nepieciešama sociālā dienesta izpratne, palīdzība, finansējums no pašvaldības, kur pašvaldība varētu finansēt tieši šīm sievietēm spirāli, kas ir ilgākam laika periodam. Bet ir jāsaprot, ka tā ir problēma, mēs to neuztveram kā problēmu. Es domāju - mēs kā sabiedrība,” saka Ķelle.
Viņa gan piebilst, ka šis jautājums ir Veselības ministrijas kompetencē, un nevajadzētu paļauties tikai uz pašvaldībām. Pēc Ķelles domām, visā Latvijā būtu jābūt vienotai sistēmai, līdzīgi kā daudzās Eiropas valstīs. „Šobrīd arī netiek strādāts pie tādas valsts programmas, kas varētu atrisināt,” saka Oskars Šneiders no Veselības ministrijas un norāda, ka ministrijas plānos nav veidot valsts programmu, bet cilvēki var vērsties sociālajā dienestā lūdzot kompensēt kontracepciju.
Jautājumu par bezmaksas kontracepcijas pieejamību trūcīgajiem speciālisti centās iniciēt Saeimas demogrāfijas lietu apakškomisijā, kas solīja mazināt abortu skaitu. Taču šis priekšlikums tālāku virzību neguva, atšķirībā no ieceres par obligātām konsultācijām pirms lēmuma par aborta pieņemšanu un arī par pārdomu laika paildzināšanu.