Trolejbuss zēnu notrieca uz gājēju pārejas, bet apstājas tikai pie pieturvietas. Tikmēr Daniels 19 metru garumā cīnījās par savu dzīvību, bet nezaudēja samaņu. No trolejbusa apakšas viņš izlīda pats saviem spēkiem, atbalstoties uz elkoņiem. Kāja bija sadragāta. Transporta vadītāja pat nepapūlējās izkāpt no kabīnes. Bērnam palīdzēja garāmgājēji.
“Dēls bija pie samaņas. Viņš turējās un cietās. Vienīgais, ko viņš atkārtoja – es neesmu vainīgs, es gāju pāri gājēju pārejai, viņa mani laida, bet es neredzēju viņas acis. Es nevarēju saprast, kāpēc viņš tā saka, bet pēc tam, skatoties video, mēs redzējām, ka viņa kādas 20 sekundes vispār neskatās uz ceļu,” stāstīja Daniela tēvs Edgars.
Zēna kāja bija tik nopietni sadragāta, ka izredzes saglābt bijušas niecīgas.
“Ārsts radīja brīnumu, viņš izglāba kāju. Turpmākā ārstēšanās, protams, būs ļoti ilga, mēs trīs reizes nedēļā apmeklējam fizioterapeitu, masāžas, viņš nodarbojas katru dienu,” stāstīja zēna mamma.
Daniels par spīti smagajai traumai skolā ir izcilnieks. Viņš mācās sestajā klasē. Zēns raidījuma komandai rādīja kausu, kuru ieguvis par sasniegumiem futbolā, taču šis sporta veids šobrīd gan jāaizmirst. Bet Daniels ir cīnītājs. Viņš nolēmis savus spēkus izmēģināt jāšanas sportā. Puisis nekad neaizmirsīs kā pakļuva zem trolejbusa.
“Es izgāju no mājas un gribēju braukt ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa. Gribēju pāriet ielu. Sākumā paskatījos uz abām pusēm. No vienas puses neviens nebrauca, no otras brauca trolejbuss, bet viņš it kā apstājās. Un es padomāju, ka tas mani palaiž un gāju. Bet trolejbuss mani notrieca,” atminējās Daniels.
Lai tiesvedība par notikušo neilgtu gadiem, ģimene piekritusi paātrinātai lietas izskatīšanai, ko juridiski apzīmē - bez pierādījumu iztirzāšanas.
“Lieta bija bez pierādījumu pārbaudes. No klienta skatu punkta raugoties, lai viņš varētu saņemt ārstēšanās izdevumus no apdrošinātāja, arī morālo kaitējumu, tad viņam ir labāk šo apmierinājumu saņemt ātrāk,” skaidroja zvērināta advokāte Iveta Ļaksa.
“Pats tiesas process bija nesaprotams no prokurora puses, jo sods ir maigs. Prokurors pieprasīja divus gadus nosacīti un divi gadi - tiesību atņemšana. Tas nav sods,” uzskata zēna tēvs Edgars.
Advokāte gan ar ir apmierināta ar tiesas spriedumu, “juridiski. Apsūdzētā savu vainu atzina pilnībā un izteica nožēlu par nodarīto”.
Ģimene gan uzskata, ka trolejbusa vadītāja notikušo pa īstam nenožēlo. “Viņa teica – labāk būtu man pateikuši paldies, ka es par jūsu bērnu baznīcā svecīti noliku. Viņai bija tikai pretenzijas. Pirms tiesas sprieduma, kad prokurors pieprasīja tikai divus gadus, kas ir smieklīgi, viņa izgāja no zāles, runāja pa telefonu un kādam stāstīja, ka viņai tikai divus gadus iedos,” atcerējās Daniela mamma Anna.
Trolejbusa vadītājai piespriests divu gadu nosacīts sods, plus - trīs gadus viņa nedrīkstēs vadīt transportlīdzekli. Savukārt ģimenei apdrošināšanas kompānija izmaksās 17 tūkstošus eiro. Cietušie uzskata - summa esot nesamērīgi maza, ņemot vērā, cik izmaksā Daniela ārstēšanās - ziede savainotajai kājai trīs dienām vien izmaksājot 22 eiro.
“Mēs to izvērtēsim. Es, protams, saprotu klientu, jo 17 000 eiro, ņemot vērā, ka puisim ir vēl jādzīvo visa dzīve, ir nesamērīgi zema kompensācija, bet mēs vēl to vērtēsim, visticamāk, vērsīsimies attiecīgajās institūcijās,” atzina advokāte.
Tikmēr trolejbusa vadītāja joprojām strādā “Rīgas satiksmē”. Trolejbusu gan vairs nevada, bet viņai piedāvāts cits darbs.
