Pirms teju 350 gadiem, saņēmis piedāvājumu strādāt par mājskolotāju, Johans Kristofs Broce ieradās Rīgā. Jau pirms tam viņa aizraušanās bija dažādu vietu iemūžināšana. Tādēļ arī Latvijā ieraudzītās ēkas un laikabiedrus Broce piefiksēja savos zīmējumos. Īpaši mīļa viņam bija Vidzeme.
„Tajā laikā nebija fotoaparātu un krāsainu attēlu. Un viņš ir zīmējis un aprakstījis objektus, it kā būdams fotogrāfs. Tā ir ārkārtīgi liela vērtība novadpētniecībā. Ja tur ir ēkas, tad mēs redzam, kādas tās izskatījās, ja tur ir cilvēki, (starp citu, kolekcijā ir 17 tautības, kas ir staigājušas pa tā laika Rīgu, Livoniju), un tur ir redzami apģērbi, kā tajā laikā cilvēki bija apģērbti, kādi cilvēki staigāja pa Rīgas ielām,” Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere.
Vairākkārt Broces radītie zīmējumi palīdzējuši vēstures izzināšanā. „Sākot gan ar skolas vecuma bērniem, kas pirmo reizi ar tādām skaistām, krāsainām bildītēm, iepazīstas ar kaut ko senu – ar arhitektūru, ar, teiksim, tekstilijām, ar apģērbiem, kādus nēsāja pagātnes cilvēki, līdz pat nopietniem šīs dienas zinātniekiem un pētniekiem. Visi izmanto Broces darbus,” norāda Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma.
Savos darbos mākslinieks attēlojis arī tādas vietas, kādas mūsdienās vairs neeksistē. Broces darbi ir īpaši ne vien ar to vēsturisko devumu, bet arī tehniku, kādā viņš tos veidojis. Par spīti tam, ka bērnībā Brocem bija ļoti slikta redze, viņa zīmējumos izstrādātas vissīkākās detaļas. „Broces zīmējumi ir vizuāli pievilcīgi. Viņi kā zīmējumi ir uzskatāmi un attēls ir pats par sevi, attēls runā par sevi,” saka LU Akadēmiskās bibliotēkas projektu vadītājs Valdis Mazulis.
„Manuprāt, viņš ir bijis ārkārtīgi skrupulozs cilvēks. Viņš ir strādājis acīmredzot ar palielināmo stiklu, jo, ja tur ir groziņš cilvēkam rokā un tur ir āboli, tas ir viss tik ļoti smalki izzīmēts,” norāda Kocere.
Līdztekus zīmējumiem Broce publicējis rakstus par Baltijas un Rīgas vēsturi, tostarp krājumu desmit sējumos par Vidzemes pieminekļiem un ģerboņiem.
