Vagons, kas ir viens no deportāciju simboliem, līdz šim katru gadu ir bijis pieejams apmeklētājiem. Šis būs pirmais gads, kad tas nenotiks, jo durvis, griesti un grīda ir pārāk satrunējuši.
“Šobrīd mēs nevaram pat durvis attaisīt, tās ir tādā stadijā, kad nedrīkst pieskarties nemaz,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja biedrības pārstāvis Ziedonis Grigorjevs.
Tādos vagonos vairāk nekā divi tūkstoši iedzīvotāju 1941. gada 14. jūnijā tika izvesti no Torņakalna stacijas. Iespēja dabā apskatīt nelielo vagonu, kurā iespīlēti vairāk nekā četrdesmit cilvēki un vesti svešumā tūkstošiem kilometru, rada vislielāko līdzpārdzīvojumu. Tā novērojusi Okupācijas muzeja vadība.
“Tā piemiņas vieta ir ļoti svarīga. Tā ir vieta, uz kurieni cilvēki vēl joprojām brauc pieminēt savus radiniekus, brauc pieminēt pašu likteni, un tā ir vieta, kuru daudzi apmeklē un kas vēsturiski tur iederas,” saka Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Līga Strazda.
Piemiņas vagons pēc paraugiem fotogrāfijās atjaunots un uzstādīts 1996. gadā. Divdesmit gadi zem klajas debess bijis nopietns pārbaudījums, īpaši koka detaļām. Piemiņas vagona stāvoklis atkal ir kritisks.
Tas ir arī cietis no vandāļu uzbrukumiem, “viss jumta skārds ir jānomaina, visi jumta dēļi jānomaina, visi sienu dēļi jānomaina, metāla detaļas būtu visas ar smilšu strūklu jānotīra, jāsaeļļo”, stāsta Grigorjevs.
Tāmes, ko Okupācijas muzejam iesnieguši potenciālie restauratori, parāda, ka atjaunošana izmaksātu no 20 līdz 30 tūkstošiem eiro.
“Mēs saprotam šīs vietas nozīmību, diemžēl mēs paši neesam tik spēcīgi, Okupācijas muzejs ir muzejs, ko vada sabiedriska organizācija, ko uztur sabiedriska organizācija, un lielākā daļa mūsu ienākumu veidojas no cilvēku ziedojumiem,” klāsta Strazda.
Kā norāda Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs, viņš jau nosūtījis vēstuli Rīgas Domei un Latvijas Dzelzceļam ar aicinājumu sadarboties vagona atjaunošanā, taču pagaidām atbildi vēl nav saņēmis:
''(..) Mēs tikai pirms nedaudzām dienām aizsūtījām vēstuli, un mēs ceram, ka būs pretimnākoši, jo Latvijas Dzelzceļš jau vispār to vagonu tur novietoja. Mēs esam viņu uzturējuši, cik viņu varēja uzturēt, bet nu patlaban ir tāda situācija, ka tas vagons nav vairs lietojams tādā veidā, kā bija paredzēts.”
Muzeja pārstāvji izsaka cerību vagonu atjaunot līdz Latvijas simtgadei.
