Spilgts šādas prakses piemērs ir interneta mediju tīkla "Nacionālā Mediju Grupa" “Facebook” lapas "Es mīlu Latviju" , "Es mīlu Rīgu", "Latvijas Daba", "Latvijas Produkts" un citas – kopā 18.
Ir lapa katram Latvijas novadam, arī uzņēmējiem, sievietēm, lapa par attiecībām un citas. Tās visas lielākoties seko viena otrai, pārpublicē līdzīgas ziņas un pieder vienam cilvēkam – Albertam Jodim. Viņš intervijā skaidro, ka par šo – "sabiedriski politisko" saturu nesaņem atlīdzību. Bet skaistas fotogrāfijas viņš publicē, lai popularizētu savu portālu rakstus.
Jautājot, kāpēc starp fotogrāfijām bieži parādās tieši Aivars Lembergs, Jodis atbild: "Tas jau nav noslēpums, ka mēs atbalstām, ne visas, bet kaut kādu daļu šī cilvēka politisko nostādņu."
Padsmit “Facebook” kontiem kopā seko vairāk nekā 180 tūkstoši cilvēku. Vai cilvēki tiešām uzķeras un mums par to ir jāuztraucas?
Žurnāliste Inga Spriņģe norāda: "Nav problēmu, lai cilvēki izplata informāciju, kurai viņi piekrīt, bet problēma ir tajā, ka tas tiek darīts slēpti."
"Tā ir sava veida manipulācija," skaidro NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākā eksperte Elīna Lange-Ionatamišvili. Ja medijpratības līmenis ir zems, šāds saturs cilvēkus var ietekmēt. "Tas rezultātā var ietekmēt procesus reālajā dzīvē – viedokli par kaut kādiem konkrētiem politiķiem, valsti vai valdību kopumā, varbūt arī rezultātus kaut kādās vēlēšanās."
Pat ja šādas iebarotājlapas vēlēšanu gadā neuzskatīs par aģitāciju, jo būs grūti pierādīt, ka kādam par kaut ko maksā, kopā ar smukām bildēm var "apēst" arī konkrētu nostāju par vai pret kādu politisko spēku.
