Labdien, Tihanovskas kundze! Paldies, ka piekritāt sniegt šo interviju Latvijas Televīzijai!
Šobrīd, kad mēs esam šeit, Rīgā, Minskā notiek jauni, plaši protesti pret Aleksandra Lukašenko režīmu. Un arī jūs vēl vakar uz tiem aicinājāt. Kāpēc?
Kāpēc protesti turpinās? Tādēļ, ka cilvēku pašapziņa ir mainījusies. Cilvēki vairs nevarēs dzīvot to dzīvi, ko pirms 9., 10., 11. augusta notikumiem, pēc tam, kad desmitiem tūkstošu baltkrievu tika aizturēti, pēc tam, kad cilvēki principiāli izgāja miermīlīgos protestos, lai pēc vēlēšanām aizstāvētu savas balsis, bet
tā vietā tika nežēlīgi piekauti, iesēdināti cietumā, sisti līdz zilumiem.
Jūs noteikti esat redzējusi fotogrāfijas. Tās bija šausmas! Izvaroja gan sievietes, gan vīriešus, spīdzināja. Kad cilvēki sāka iznākt no cietumiem un stāstīt, kas ar viņiem darīts, to varēja salīdzināt ar fašismu kara laikā. Un to tauta vairs nekad nepiedos un neaizmirsīs. Tāpēc cilvēki vispirms protestē pret vardarbību. Viņi protestē pret cilvēku, varu, ar ko vairs nevēlas dzīvot, pret Lukašenko kungu. Cilvēki nekad nepiedos to, kas ir noticis, neaizmirsīs. Bet, protams, pirmās demonstrācijas bija pret vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Vakar kanāls "Telegram" nopublicēja 1000 drošības dienesta darbinieku vārdus, kuri piedalījās protestu apspiešanā. Vai tas varētu varu iebiedēt?
Jā, parādījās tāda iniciatīva "Baltkrievija", un tās rokās nonāca šāds saraksts. Viņi brīdināja drošības dienestus, ka tāds saraksts ir un vienlaikus aicināja pārtraukt represijas, pārtraukt pieņemt varas pavēles, sist cilvēkus, iznīcināt pašiem savu tautu un pāriet cilvēku pusē, pretējā gadījumā to darbinieku vārdi, kuri tagad pastrādā noziegumu, būs publiski.
Drošības dienestiem jau ir kauns par to, ko dara, un viņi nevēlas, lai apkārtējie zinātu, kas viņi ir, ka ir slēpušies zem melnām maskām.
Tāpēc es domāju, kas tas viņus tiešām biedē, jo pašā sākumā daudzi iesniedza ziņojumus, sakot, ka nevēlas tādu sistēmu. Protams, daudzus vēl vada bailes, bet ir cilvēki, kuri apzinās, ka nevar uzņemties tādu grēku un nogalināt paši savus cilvēkus, tādēļ daudzi iesniedz atlūgumus un nostājas pilsoņu pusē.
Jūs šovakar dodaties uz Briseli, kur tiksieties ar Eiropas Savienības ārlietu ministriem. Ko jūs viņiem teiksiet? Tas nav noslēpums, ka ne visas ES valstis ir vienādās domās par to, ka pret Lukašenko režīmu ir jāīsteno sankcijas, piemēram, Kipra.
Vispirms, ziniet, es šiem valstu pārstāvjiem stāstu, par ko ir lieta, jo mēs saprotam, ka, jo tālāk no Baltkrievijas valsts atrodas, jo mazāk saprot situāciju. Es informēju, kāpēc tas ir noticis, kas pie tā ir novedis, pret un par ko cilvēki ir ielās un kāpēc sankcijas būtu ļoti iedarbīgs ierocis, tieši lai vērstos pret varas struktūrām.
Tāpēc vispirms gribētos aiznest vēsti par to, kas virza baltkrievu tautu. Cilvēki, kuri dzīvo no visa tā tālu prom, nevar iedomāties, ko jūt baltkrievu tauta, kad tu izej uz ielas un
tev jebkurā mirklī var pienākt klāt cilvēks melnā maskā un, nestādoties priekšā, sagrābt, ieraut milicijas automašīnā un aizvest uz cietumu.
Gribu stāstīt par to, ka cilvēki iziet ielās, lai aizstāvētu savas tiesības izvēlēties, ar kādu prezidentu vēlas iet tālāk, kādu valsti vēlas veidot un ka katra cilvēka viedoklim būtu jābūt cienītam, nevis visu noteiktu viens diktators. Visu izstāstīšu, aprakstīšu situāciju un izteikšu savu viedokli.
Kādu reakciju no Eiropas Savienības jūs sagaidāt?
Adekvātu. Mēs saprotam, ka Eiropas Savienības valstis ir demokrātiskas zemes, kurās ciena cilvēka tiesības. Nav iedomājams, ka 21. gadsimtā Eiropas vidū notiek genocīds. Mēs taču neesam trešās pasaules valsts, kur kas tāds var notikt. Mēs esam vienkārši, labi, miermīlīgi cilvēki, un mums ir jābūt tādām pašām tiesībām kā Eiropas Savienības valstīs. Protams, katras valsts līderim ir tiesības pašam izlemt, kādā veidā uz to visu reaģēt, kādā veidā palīdzēt. Mēs katrā ziņā gaidām šai situācijai atbilstošu reakciju.
Bet sankcijas noteikti?
Jā! Sankcijas vispirms. Individuālas sankcijas, jo mēs tagad gatavojam Tarakovska sarakstu. Viņš bija pirmais miermīlīgās demonstrācijas upuris. Viņš pilnīgi neapbruņots, paceltām rokām nāca pretī omonam, lai parādītu, ka viņam nav ieroču. Bet viņu sagrāba un ciniski nošāva.
Šajā sarakstā iekļaus cilvēkus, kuri ir piedalījušies masveida genocīdā pret baltkrievu tautu – gan situši uz ielām un cietumos, gan devuši šīs noziedzīgās pavēles.
Mēs šo sarakstu iedosim atbilstošajām instancēm izskatīšanai. Tāpat mēs pieprasām neatzīt Lukašenko leģitimitāti, jo lielākā daļa baltkrievu tautas to neatzīst. Vēlēšanu rezultāti bija falsificēti. Mūsu balsis nozaga. Un cilvēki kā līderi viņu neatzīst. Tāpēc mēs prasām, lai Eiropas valstu vadītāji viņu pilnībā neatzīst par likumīgu vai nu pēc inaugurācijas vai arī pēc 5. novembra, kad viņa leģitīmās tiesības beigsies.
Kopš jūs esat Lietuvā, ir pagājis vairāk nekā mēnesis. Kā jums tur klājas? Vai jums ir savs birojs, vai jūs vara iziet uz ielas, aiziet uz veikalu?
Ja runājam par fizisko stāvokli, tad galvenais, ka dzīvoju brīvībā un ar saviem bērniem. Taču morāli, protams, ir ļoti slikti, jo es katru dienu pārdzīvoju to, kas notiek Baltkrievijā. Es saprotu, ka man ir jābūt tur, kopā ar viņiem. Bet tā apstākļi sakrita, ka man vajadzēja aizbraukt. Es katru minūti pārdzīvoju, īpaši sestdienās un svētdienās, kad cilvēki dodas demonstrācijās un viņus sagrābj un sit. Es pārdzīvoju par katru cilvēku.
Tas viss ir ļoti smagi, taču es saprotu, ka, atrodoties Lietuvā, varu izdarīt vairāk nekā tad, ja es atgrieztos un uzreiz atrastos cietumā.
Tad šai cīņai, konkrēti manai cīņai, nebūtu nekādas jēgas.
Vai jūs varat sazināties ar savu vīru?
Mēs ar viņu sazināmies caur advokātu pilnīgi par tādām sadzīviskām lietām. Jo krimināllieta, kas pret viņu ir izvirzīta par pilnīgi neskaidrām apsūdzībām, liedz viņam ar mani runāt. Tāpēc mēs sazināmies tiešām par tādām sadzīves lietām – par to, ka bērni pēc viņa skumst, pārdzīvo, īpaši jaunākā meitiņa katru dienu prasa, kad tētis atbrauks un kad mēs atgriezīsimies Minskā. Bērni ļoti grib mājās. Psiholoģiski tas viss ir ļoti smagi.
Bet, tā kā es esmu nokļuvusi šādā situācijā, tad man ir jānes savs krusts un es esmu baltkrievu tautai blakus.
Jaunas prezidenta vēlēšanas ir tas, ko prasa gan Rietumi, gan opozīcija. Ja tās notiktu, vai jūs balotētos?
Pirmkārt, es nekad neplānoju kļūt par prezidenti. Un es vienmēr esmu uzsvērusi, ka tā nav mana vieta. Es saprotu, ka valsts ir dziļā ekonomiskā krīzē, un valsts ir jāvada cilvēkam, kurš var izvest to no šīs ekonomiskās bedres. Tam ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, spēcīgam līderim, ar atbilstošām spējām. Tāpēc nē, es neplānoju. To es nedarīšu.
Un ko jūs darīsiet?
Ko es darīšu? Domāju, ka to pieredzi un zināšanas, ko esmu tik īsā laikā ieguvusi, varēšu pielietot Baltkrievijas nākotnes labā, bet, nu pilnīgi skaidrs, ka ne valsts vadības galvgalī. Varbūt, ka tā būs kāda sociālā sfēra, bet varbūt atgriezīšos mājās pie bērniem un turpināšu savu iepriekšējo dzīvi. Es nezinu. Laiks rādīs, tas tagad absolūti nav galvenais jautājums.
Vai jūs atgriezīsieties Baltkrievijā?
Protams! Es dievinu savu zemi un gribu tur atgriezties. Es nevaru iedomāties savu dzīvi citā valstī.
Paldies jums liels, lai labs lidojums uz Briseli! Un ceru jūs atkal redzēt Latvijā!
Liels paldies jums par uzaicinājumu!
