Runājot par to, kā Latvijā tiek aprēķināta vecuma pensija personām ar lielu darba stāžu, tiesībsargs atzina, ka 1996. gada pensiju reforma ir netaisnīga pret šādiem cilvēkiem – pensiju aprēķina, tikai balstoties uz darba stāžu, ne uz sociālajām iemaksām, kā tas ir tagad. Problēmas risinājums šajā ziņā būtu, ja parlaments pildītu noteiktu ST spriedumu, kur konkrēti pateikts, kas likumdevējam ir jādara.
"Tas algoritms ir tāds, ka aprēķiniem ir jābūt balstītiem sociālā realitātē un kaut kādā zinātniskā metodoloģijā (..).
Tas ir tāpat kā ar [pensiju] indeksāciju. Tas ir pēc tāda pārpalikuma principa – nu cik tagad mēs varam iedot pa kauliņam, es atvainojos par izteicienu, tad to arī iedodam.
Bet ir jābūt aprēķinos balstītiem, pieņemtiem lēmumiem," teica tiesībsargs.
Viņš atzina, ka Latvijā nav mehānisma ST spriedumu izpildes nodrošināšanā. "Tas patiesībā ir tāds politiskās profesionalitātes un atbildības jautājums, kā reaģē uz Satversmes tiesas spriedumiem," teica Jansons. "Vislielākā problēma attiecībā uz Satversmes tiesas spriedumiem ir tā, ka nav tāda kontrolējošā mehānisma, respektīvi, tas ir politiskās profesionālās atbildības jautājums."
Jautāts, kam būtu jābūt šīs atbildības stūrakmenim, tiesībsargs atzina, ka Valsts prezidenta institūcija varētu būt aktīvāka ST spriedumu izpildes nodrošināšanā.
"Prezidents varētu būt aktīvāks, jo viņam ir visas iespējas. Viņam ir bars ar padomniekiem, viņi vērtē likumprojektus, vērtē, vai nodot otrreizējai caurlūkošanai un citu.
Prezidents varētu būt tas institūts, kas varētu Saeimas virzienā pakratīt ar pirkstu, [aizrādot], ka "jūs neesat ievērojuši to, kas ir ierakstīts Satversmes tiesas spriedumos". Cita mehānisma īsti nav," atzina Jansons.
Viņš atzina, ka Tiesībsarga birojs var norādīt uz ST spriedumu neizpildi, taču tas parlamentā mēdz atdurties pret valsts budžeta ierobežotajām iespējām.
