Ar tiesībsargu Juri Jansonu sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa.
Linda Spundiņa: Vai Tiesībsarga birojs saņem iedzīvotāju sūdzības saistībā ar Covid-19 vakcinācijas procesu?
Juris Jansons: Jā, līdz šim brīdim mēs esam saņēmuši 22 jautājumus no Nacionālo bruņoto spēku dienestā esošajām vai strādājošajām personām un ir arī 9 iesniegumi no medicīnas jomā strādājošām personām. Tur ir jautājums par vakcinācijas obligātumu.
Ko jūs atbildat?
Pat, ja [vakcinācija] ir noteikta obligāta, tad ikvienam cilvēkam ir tiesības atteikties no vakcinēšanās. Un tam var būt gan objektīvi iemesli, gan arī subjektīvi. Tur varētu būt kādas medicīniska rakstura kontrindikācijas, tur varētu būt arī reliģiskā pārliecība, protams, arī izglītības trūkums, tātad nezināšana.
Mūsu viedoklis ir viennozīmīgs un šobrīd ir diezgan tāds fundamentāls, ka, ja cilvēks atsakās vakcinēties, viņš nedrīkst zaudēt darbu.
Vai ir saņemts kāds iesniegums, vai jautājums par to, ka darba devējs saka, ka ir iespējama atlaišana?
Mēs esam vairākus anonīmus iesniegumus saņēmuši, kur šie cilvēki lūdz saglabāt anonimitāti un neatklāj, kas ir darba devējs. Bieži vien, kad mēs uzrunājam kādus darba devējus, tad šādu varbūtību viņi, protams, noliedz.
Vēl jautājums par dažādiem atvieglojumiem, par kuriem runā valdība, saistībā ar tiem cilvēkiem, kas jau būs vakcinēti. Kā jūs uz to raugāties?
Te būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo vakcinēšanās patiesībā nav ekstra, tā kā tas tiek pasniegts bieži vien. Tā ir diezgan liela nepieciešamība, to apliecina arī mediķi.
Savukārt, ja mēs raugāmies uz Eiropas Komisijas piedāvāto sertifikātu, tur ir iestrādāts nediskriminācijas elements, proti, Zaļais sertifikāts dos tiesības ceļot cilvēkiem, kas ir vakcinējušies, vai kuriem ir negatīvs Covid-19 tests, vai kas var uzrādīt analīzes, ka viņiem ir antivielas. Būtībā šie trīs “vai, vai, vai” – ietver sevī nediskriminācijas elementu. Un tas ir arī ļoti nopietns signāls mūsu politiķiem – ņemt to vērā. Tas attiecas, ne tikai uz lēmumiem, bet arī uz retoriku publiskajā telpā. Jo var veidoties diskriminācijas elementi – vakcinētie pret nevakcinētajiem.
Vai jūs jau šobrīd politiķu retorikā nedzirdat diskriminācijas aspektu, kā jūs jau minējāt – vakcinētie pret nevakcinētajiem?
Pilnīgi noteikti es to saklausu. Tiktāl, cik tiek runāts par vakcinētajiem, tiktāl – labi. Bet to nedrīkst izcelt kā ekstru. Tā ir kā nepieciešamība, lai mēs atgrieztos normālā dzīves ritmā.
Jau nākošnedēļ varēs vakcinēties tie jaunieši, kuri sasnieguši 16 gadu vecumu. Piemēram, sešpadsmitgadīgais vēlas vakcinēties, savukārt vecāki var nevēlēties vakcinēties. Vecāki, bērni, vakcinēšanās – ko jūs par to domājat?
Pirmkārt, gan saskaņā ar mūsu nacionālajiem normatīvajiem aktiem, gan saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju, bērnam ir tiesības tikt uzklausītam. Ja bērns izsaka vēlmi, tātad tas ir jāņem vērā. Ja vecāki tomēr iebilst, tad pastāv arī mehānismi, kā to risināt.
Ja vecāki atsakās no kādām medicīniskām manipulācijām, bet to mediķi atzīst par vajadzīgu, tad tur var iejaukties arī bāriņtiesa. Tas jau ir bāriņtiesas kompetencē, vērtēt, vai vecāki ir rīkojušies bērna vislabākajās interesēs. Tātad tie mehānismi ir. Vai tie darbojas efektīvi? Jāsaka tā – kā nu kurā pašvaldībā.
