Tiesībsargs konstatējis vairākus pārkāpumus bērnu institucionālās aprūpes sistēmā. Bērni, kas palikuši bez vecāku gādības, nonāk bērnu namos un tur pavada daudzus gadus. Par uzvedības traucējumiem daudzi nonāk arī psihiatriskajās klīnikās.
Bērnu namus uzraugošās iestādes nerūpējas par to, lai bērns pēc iespējas ātrāk atgrieztos bioloģiskajā vai audžu ģimenē, aizbildnībā. Vēl noskaidrots, ka sistēmā neefektīvi tērēti budžeta līdzekļi, medijus vairāk informēja Tiesībsargs Juris Jansons.
Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, šoreiz ārpus ģimenes institucionālā aprūpes sistēma aplūkota kā viens veselums, speciālistiem apmeklējot 21 šādu iestādi no nepilnām 30 kopumā valstī. Tiesībsargs Juris Jansons intervijā LTV raidījumam „Rīta Panorāma” pastāstīja, ka birojā secināts - netiek ievērotas Satversmē paustās garantijas aizsargāt īpaši tos bērnus, kas palikuši bez savām bioloģiskajām ģimenēm.
„Gluži pretēji – bērnu likteņi faktiski tiek sagrauti. Bērnu perspektīva tiek veidota diezgan traģiska un bezcerīga,” sacīja Jansons.
Ja bērns nonāk bērnunamā vai pašvaldības sociālajā aprūpes iestādē, tad būtisks jautājums ir par izglītības nodrošināšanu: „Cik ir ieinteresēti attiecīgo institūciju vadītāji, lai pēc iespējas tuvāk un atbilstošāku izglītību šie bērni saņem? Tad tiek izvēlēts vienkāršākais ceļš – to bērnu nosūtīt uz internātskolu.”
Internātskolas bieži vien esot ļoti tālu no bērna dzīvesvietas un sociālās aprūpes iestādes. Turklāt bērni šādās skolās tiek atstāti gandrīz līdz brīvlaikam.
Savukārt, ja bērnos rodas uzvedības traucējumi un agresija, šādus bērnus nosūta uz psihiatrisko klīniku. Tiesībsarga birojs aptaujājis šo klīniku speciālistus, gūstot atziņu, ka šādiem bērniem nav vajadzīga psihiatriskā terapija vai medikamenti, bet gan kvalitatīva pedagoģija, arī psihologu palīdzība un „vienkārši normāla mīlestība un pozitīva attieksme pret šiem bērniem”.
Jansons norāda uz politiķu un valdības atbildību: „Par bērnu interesēm mums pat Satversmē garantēts, pat nerunāju par ANO Bērnu tiesību konvenciju, Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kur viss ir ļoti skaidri [noteikts], kādai jābūt situācijai, kā jānodrošina bērnam attīstība un zināma perspektīva. Gadu desmitiem tas nav darīts. Par to var vāvuļot un muldēt, bet ne par solīti neesam pietuvojušies tam, kas garantēts Satversmē.”
„Diemžēl jāsaka tā, ka normatīvajos aktos viss ir noteikts labi un skaidri, bet situācija ir tāda, ka nevajadzētu būt nevienam bērnam ne tikai nevienā bērnunamā, nevajadzētu būt arī psihiatriskajās klīnikās, taču ikdienā, mēs konstatējām, ka situācija ir traģiska,” saka Tiesībsargs.
„Šeit mēs varam izdarīt vienu diezgan skarbu secinājumu, proti, Latvijā ir virkne ar uzraugošām institūcijām, kam vajadzētu kontrolēt un pārbaudīt to, vai tiešām tiek izdarīts viss, kas ir viņa interesēs. Te mēs redzam, ka tā sistēma ir neefektīva un attiecīgās institūcijas vai nu ir nekompetentas, vai nu vienkārši nav spējīgas konstatēt šos trūkumus un pārkāpumus. Te jāpiemin Bērnu tiesību inspekcija, kurai vajadzēja to konstatēt un savlaicīgi novērst. Es teikšu, ka to varēja izdarīt pirms desmit, divdesmit gadiem,” norāda Jansons.
