Iekļaujošā izglītība ir plašs jēdziens. Tā attiecināma uz vienlīdzīgām iespējām iegūt izglītību bērniem, kuriem, piemēram, ir kustību traucējumi, autiskā spektra traucējumi, cukura diabēts, alerģijas smagā formā u.tml. Savā pieredzē diskusijā šodien dalījās vairāki vecāki. Arī Linda, kuras meitai uz mācību iestādi līdzi jāņem adrenalīna pilnšļirce.
Viņa pastāstīja: "Mans bērns tika nosaukts par problēmu bērnu. Pedagogi draud ar aiziešanu no darba. Tiek piedāvāts arī mums aiziet. Personālam nav zināšanu, kā sniegt nepieciešamo palīdzību."
Skolotāji ir pārslogoti, nav zināšanu un nav resursu.
Daudz atkarīgs no valsts un pašvaldības palīdzības. Ir arī labie piemēri, bet secināts – tie aizvien ir izņēmuma gadījumi, nevis ierasta prakse. Kā liela problēma minēts arī bērnu asistentu trūkums.
Profesionālā asistente Gunta Ķilkute norādīja: "Kur atrast asistentu? Gandrīz neviens negrib strādāt par valsts noteikto samaksu. Līdz ar to asistentu kā parādības gandrīz nav. To dara pats vecāks, kas ir ļoti bieži. Vai kādi vecāku draugi, vai vecmāmiņas."
Uz diskusiju par vienlīdzību aicināja Tiesībsarga birojs. Tā speciālisti secinājuši –
Latvijā iekļaujošā izglītība labi izskatās vien dokumentos.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere pauda: "Mums ir brīnišķīgi dokumenti. It sevišķi politikas plānošanas dokumenti. Periodu no perioda mums iekļaujošā izglītība ir bijis tas, uz ko jātiecas. Arī visaugstākā līmeņa dokumentā – Nacionālās attīstības plānā. Faktisko vienlīdzību mēs dzirdējām, kā ir patiesībā, – vecāku stāstos."
Problēmu atzina arī Izglītības kvalitātes valsts dienestā. Tā pārstāve Dace Saleniece sacīja: "Veidojas apburtais loks. Nav resursu, lai šo nodrošinājumu dotu. Līdz ar to nevar piedāvāt izglītības programmu, lai bērniņam piedāvātu šo atbalstu."
Vecāki tāpat secinājuši, ka progress ir lēns. Viņi sagaidītu, ka valsts vairāk motivētu pedagogus izglītībā iekļaut bērnus ar īpašām vajadzībām, citādi gadu no gada būtiskas izmaiņas nenotiekot.
