Tā ceturtdien, 15. februārī, nolēma Satversmes tiesa (ST).
Šādu lēmumu ST pieņēma pēc tam, kad pieteikuma iesniedzēja – pašnodarbināta advokāte Sanita Bokta-Strautmane – norādīja, ka Maternitātes un slimību apdrošināšanas likumā iestrādātais liegums vienlaikus gūt ienākumus no profesionālās darbības un saņemt vecāku pabalstu esot pretrunā bērna vislabākajām interesēm un ka ar apstrīdēto normu pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips.
Pieteikuma iesniedzēja atsāka savu profesionālo darbību, lai gan viņai dzimušais bērns vēl nebija sasniedzis viena gada vecumu. Tāpēc Boktai-Strautmanei saskaņā ar apstrīdēto normu līdz viņas bērna viena gada vecuma sasniegšanai nebija tiesību saņemt vecāku pabalstu. Pēc viņas ieskata, vairākus mēnešus līdz bērna viena gada vecuma sasniegšanai valsts nenodrošināja viņas ģimenei tiesības uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā.
Pieteikuma iesniedzēja arī uzskatīja, ka liegums vienlaikus gūt ienākumus no profesionālās darbības un saņemt vecāku pabalstu esot pretrunā bērna vislabākajām interesēm un ka ar apstrīdēto normu pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips.
Tādējādi ST vērtēja, vai valsts, ar apstrīdēto normu nosakot pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, ir izpildījusi no Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu.
Savā vērtējumā ST norāda, ka valsts bija izveidojusi sociālās aizsardzības sistēmu jaunajiem vecākiem, kompensējot ienākumu samazināšanos, kas radušies bērnu kopšanas dēļ. Tomēr “attiecībā uz pašnodarbinātām personām nav iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus, kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai”. “Personai neiestājas sociālais risks un tās ģimene nezaudē finansiālu nodrošinājumu, ja šī persona bērna kopšanas laikā turpina profesionālo darbību un ienākumu gūšanu.
Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni,”
komentē tiesa.
Tā arī norāda, ka “profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka persona spēj pati gādāt par savu ģimeni”.
“Turklāt pieteikuma iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kas bērns sasniedza viena gada vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes situācijā – arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai,” teikts tiesas spriedumā.
Kopumā tiesa atzīst, ka “likumdevējs ir samērojis nepieciešamību pēc vecāku pabalsta tiem vecākiem, kuri saņem ienākumus un tādējādi ir spējīgi paši gādāt par sava bērna aprūpi, ar nepieciešamību pēc sociālā budžeta ilgtspējas,
kas, gluži tāpat kā noteikta pabalsta piešķiršana, ir svarīga bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interešu aizsardzībai”.
Tiesa arī noraida varbūtību, ka valsts pret visiem vecākiem nav izturējusies vienlīdzīgi. “Vecāku pabalsts pašnodarbinātām personām un bērna kopšanas pabalsts personām, kas nebija nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, tika paredzēti, ņemot vērā atšķirīgus apstākļus, atšķirīgas vajadzības un attiecīgi arī atšķirīgu mērķu dēļ. (..) Līdz ar to nav konstatējamas tādas personu grupas, kas atrastos vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Ar apstrīdēto normu ir ievērots tiesiskās vienlīdzības princips,” paziņojumā medijiem raksta ST.
