Sadaļas Sadaļas

Tiesa: Absolūts aizliegums par vardarbību sodītajiem strādāt ar bērniem neatbilst Satversmei

Absolūtais aizliegums par vardarbīgiem noziegumiem sodītajiem strādāt iestādēs, kurās uzturas bērni, neatbilst pamatlikumam, lēmusi Satversmes tiesa. Likumdevējam būs laiks līdz nākamā gada 1. janvārim, lai mainītu regulējumu.

ĪSUMĀ:

  • Pilnīgs aizliegums par vardarbīgiem noziegumiem sodītajiem strādāt ar bērniem neatbilst Satversmei.
  • Bērnu aizsardzībai no varmākām jābūt, bet jāizskata individuāli gadījumi.
  • Piemēram, nav noteikts, ka noziegumu izdarījis nepilngadīgais paliks varmāka visu mūžu.
  • Augstākajā tiesā ir lieta par darba uzteikumu minētās normas dēļ.
  • Civillietā normu atzīs par neesošu no brīža, kad cilvēks atlaists.
  • Likumdevējam izmaiņas regulējumā jāveic līdz 2022. gada 1. janvārim.

Augstākā tiesa rosina izskatīt individuālus gadījumus

Tiesā lieta tika ierosināta par Bērnu tiesību aizsardzības likuma  72. panta piektās daļas 1. punktu, kas aizliedz par vardarbīgiem noziegumiem sodītajiem strādāt iestādēs, kurās uzturas bērni. Lieta ir ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma.

Tās izskatīšanā ir civillieta, kurā celta prasība par darba uzteikuma, kas citstarp ir pamatots ar apstrīdēto normu, atzīšanu par spēkā neesošu, personas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku.

Augstākās tiesas ieskatā, apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, kas paredz, ka “ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.”

Pamattiesību ierobežojums – aizliegums personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, strādāt iestādēs, kurās uzturas bērni un pasākumos, kuros piedalās bērni – neesot nepieciešams. Šāda pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, pieļaujot katra individuālā gadījuma izvērtēšanu.

Tāpat apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.” Tiesā norādīja, ka attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā tiek pieļauta atšķirīga attieksme, salīdzinot ar citām personu grupām, piemēram, personām, kuras nedrīkst strādāt par pedagogu, ja tās sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un personām, kuras nedrīkst būt par bērna adoptētāju, ja tās sodītas par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Iepriekšminētajos gadījumos esot pieļaujama individuāla gadījuma izvērtēšana, bet apstrīdētā norma tādu iespēju neparedzot.

Satversmes tiesa dod laiku izmaiņām likumos līdz 2022. gadam

Satversmes tiesa piekrita Augstākās tiesas sniegtajiem argumentiem. Tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums aizsargāt bērnus un nav pieļaujama vardarbība pret viņiem. Tāpēc arī bērni jāsargā no cilvēkiem, kas izdarījuši vardarbīgus noziegumus. Vienlaikus vajadzētu būt izņēmumiem, individuāli izvērtējot katru gadījumu.

Satversmes tiesa uzsvēra: tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā.

"Paredzot aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana.

Ar apstrīdēto normu aptvertās situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai pilngadīga," norādīts tiesas paziņojumā par lēmumu.

Turklāt Satversmes tiesa atzīmēja, ka arī to personu tiesības, kuras vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas, aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips. Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi.

"Likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam," norādījusi tiesa.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata.

Satversmes tiesa atzina, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

Tiesa rosināja, ka par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību saistītus strīdus.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam un tādējādi arī Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Secinot, ka apstrīdētā norma neatbilst kaut vienai augstāka juridiska spēka normai, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to Satversmes tiesa nevērtēja apstrīdētās normas atbilstību papildus arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 

Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Līdz ar to tiesa nolēma apstrīdēto normu attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā atzīt par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības.

Bērnu tiesību aizsardzības nolūkā Satversmes tiesa atzina par nepieciešamu un pieļaujamu to, ka Satversmei neatbilstoša norma ir spēkā līdz 2022. gada 1. janvārim, lai dotu likumdevējam laiku mainīt regulējumu.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt