Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mēs esam izgājuši cauri noteiktajai attīstībai, un lielāka brīvība ļauj izpaust pašam sevi, ko nebrīvās sabiedrībās nevar darīt, bet tas nozīmē arī savā ziņā uzdurties savām robežām.
Kad cilvēki sevi izpauž un nonāk pie savām robežām, tas dažkārt var radīt vilšanos, “mēs uzduramies robežām un varam vainot citus”. Bet mums jātiek tālāk par savām robežām, norādīja Rubenis.
“Mēs varam dusmoties uz sabiedrību, bet tā nevar izpausties savādāka, nekā mēs esam, ja nepatīk sabiedrība un nepatīkam paši sev, jānotiek izmaiņām mūsos,” sacīja Rubenis.
Arī Saeimas vēlēšanu rezultātus viņš vērtēja kā cilvēku nepatiku pret to, ko viņi redz pa logu, bet vienkāršākais ir palūkoties uz āru un apsūdzēt pasauli, taču pārmaiņas var sākties pašos cilvēkos, “ja tikai manī kaut kas mainās, var mainīties sabiedrība”, sacīja Rubenis.
Viņš atzina, ka tas ir nepatīkamais visiem zināmais princips, “bet, to neatrisinot, mēs netiekam uz priekšu, jo no vienas vilšanās nonāksim pie nākamās, jo vilšanās būs”.
Lielais stāsts ir pamanīt, kas mūs traucē veidot savādāku sabiedrību, pauda Rubenis.
