Vienā no retajiem un apmēros lielākajiem arodbiedrību mītiņiem pēdējo gadu laikā piedalījās gan veselības, gan izglītības un zinātnes, tirdzniecības, kultūras un citu nozaru strādājošie no Rīgas un arī no reģioniem. Valdošie politiķi gan pasākumu ar savu klātbūtni nepagodināja.
"Par cienīgu darbu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā" – pasākumu ar šādu saukli 1. maijā - darba svētkos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība bija pietikusi jau vairākas nedēļas iepriekš. Pirmie mītiņa dalībnieki Doma laukumā pulcējas jau pusstundu iepriekš. Daži mērojuši pat četru stundu ilgu ceļu.
“Atbraucām aizstāvēt mediķu tiesības. Atbraucām no Rēzeknes. Alga mums tur ir mazākā Latvijā,” stāstīja Rēzeknes slimnīcas mediķe Raisa.
“Mana mamma un vecmamma ir ārstes, un es arī savu dzīvi ar medicīnu gribu saistīt, tāpēc gribas kaut kā…” pievienojās Anastasija.
„Gaidām, lai valdība mūs beidzot izdzirdētu,” tā atzina Rēzeknes Neatliekamās medicīniskās palīdzības arodorganizācijas vadītājs Roberts Uškāns.
Viņa diagnoze Latvijas veselības aprūpes sistēmai ir skarba – pēdējos gados tā „nolaista uz grunti”.
Arodbiedrību sapulcē Doma laukumā viņš ar plakātu rokās stāvēja pirmajā rindā.
„Arī paši mediķi bieži vien kļūst par pacientiem, un mēs tāpat kā visi pārējie gaidām garās rindās uz izmeklējumiem un tā tālāk. Lai tas viss izbeigtos un tiktu sakārtots valstī šis veselības aizsardzības jautājums, tāpēc mēs esam šeit,” sacīja Uškāns.
Tieši veselības nozarē strādājošie bija tie, no kuru aicinājuma faktiski izauga šī 1.maija sapulce.
Tautas mūzikas pavadībā Doma laukumā bija sanākuši vairāk nekā tūkstotis ļaužu. Daudziem rokās veselības darbinieku arodbiedrības karogi, plakātos – prasības paaugstināt algas, karikatūrās – asiņojošs veselības budžets.
Bet līdzās veselības nozarē strādājošajiem savas prasības par taisnīgāku atalgojumu un darba apstākļiem uzrunās skandēja arī izglītības, tirdzniecības un citu arodbiedrību līderi. Vai tam būs kāds rezultāts gan viņi vairījās prognozēt, taču kaut kas jādara esot.
“Jāpievērš uzmanība, tomēr varbūt kaut tas tomēr notiek. Tā jau, ja mēs neko neteiksim, domās, ka viss ir kārtībā,” sacīja bērnu slimnīcas darbiniece Inta Mētra.
“[Prasām] cieņas pilnu atalgojumu tam, ko mēs darām, jo pedagogs ar maģistra izglītību, 23 gadu darba stāžu, es domāju, ka mēs esam pelnījuši arī atbilstošu atalgojumu,,” norādīja skolotāja Ilze.
Daži no runātājiem gan atzina, ka arī paši strādājošie varētu būt daudz aktīvāki savu tiesību aizstāvībā, ņemot vērā, ka Latvijā arodbiedrībās ir vien neliela daļa strādājošo.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības šefs Pēteris Krīgers, lai gan par mītiņa vērienu gandarīts, tomēr secina – daudzos joprojām valda pārliecība, ka „nekas jau nemainīsies”.
„Viena daļa problēmas varbūt ir tajā, ka tā vecuma grupa, uz kuras balstās arodbiedrības citās valstīs, 30 līdz 50 gadi – viņi ir izbraukuši, viņu praktiski šeit nav. Ir palikuši pensionāri, kuri bieži vien pat nevar uz šejieni atnākt, vai ir bailes, ka nenoņem minimālo pensiju… Un tad ir jaunieši. Bet viņiem atkal ir citas intereses,” sacīja Krīgers.
Kamēr pārējo arodbiedrību biedri pulcējās mītiņa norises vietā, arodbiedrības LABA saaicinātie mītiņa dalībnieki vispirms savācās krastmalā, lai saņemtu balonus un plakātus un jau vēlāk kopīgi varētu doties uz Doma laukumu.
“Negribam, lai samazinātu mums darba algu, atņem papildsamaksu par virsstundām un nakstsstundām,” dalību pasākumā skaidroja “Rīgas satiksmes” darbinieks Vladimirs. Viņaprāt, darba dēvēju organizācijas vēlas algu samazināšanu.
Tiesa, jautāts, vai viņš protestēt pret savu darba devēju “Rīgas satiksmi”, Vladimirs saka: “Kā var pret savējiem protestēt!”. Bet uz jautājumu, pret ko tad viņš protestē, vīrietis paskaidro, ka neprotestē, vienkārši negrib, lai samazina algas.
Tieši virsstundu un svētku dienu piemaksu samazināšanu kā iemeslu dalībai minēja arī citi, lai gan likumdošanas līmenī tieši šāds jautājums šobrīd nemaz netiek apspriests. Sākoties mītiņam arodbiedrības LABA pārstāvji pievienojās pārējiem Doma laukumā.
Doma laukumā rīkotā arodbiedrību mītiņa dalībnieki svētdien vienojās iesniegt Saeimai un valdībai astoņas prasības, sākot ar steidzamu veselības aprūpes finansējuma palielināšanu un beidzot ar tiesiskā nihilisma pārtraukšanu.
Mītiņa dalībnieku skaits tika lēsts no diviem līdz trim tūkstošiem. Lai arī ne daudz, sanākušo vidū bija arī politiķi no Saeimas opozīcijas partijām. Daļa arodbiedrību līderu gan neslēpa vilšanos, ka dalībnieku nav vairāk, lai ietekme būtu lielāka. Savās uzrunās viņi uzsvēra, cik ļoti vajadzīgas pārmaiņas, taču valdība neklausoties.
Pēc nepilnas stundas mītiņš noslēdzās un tā dalībnieki izklīda. Vairums no viņiem, pārsvarā no arodbiedrības LABA devās tālāk uz Vērmanes dārzu, lai svinētu darba svētkus. Tur iepriekš notikušā mītiņā piedalījušos arodbiedrību biedriem apmaiņā pret taloniem bija bezmaksas alus un uzkodas.
Kamēr vairums Doma laukuma mītiņa dalībnieku pēc uzrunām ātri vien izklīda, pavisam citā noskaņā Darba svētku atzīmēšanu turpināja Brīvo arodbiedrību savienībai nepiederošā, Rīgas domei pietuvinātā arodbiedrība LABA.
Brīdi uzkavējušies arī Doma laukumā, sarkaniem baloniem un nozīmītēm rotātie arodbiedrības biedri cīņu par strādājošo tiesībām turpināja Vērmaņdārzā ar alu, desiņām un kāpostiem Viktora Lapčenoka mūzikas pavadībā.
Uzrunu krieviski teica Sociālistiskās partijas vadītājs Vadims Frolovs; uz skatuves kāpa arī sociāldemokrātisko „Saskaņu” pārstāvošais Rīgas mērs Nils Ušakovs.
„Pie mums, Latvijā, mēdz apbrīnot, kā dzīvo Skandināvijas valstīs. (..) Viss, kas pašlaik ir skandināviem, ir tikai un vienīgi pateicoties tam, ka tur ir stipras arodbiedrības. Arodbiedrības, no kurām „raustās” visas valdības. Tā ir atslēga Skandināvijas veiksmes stāsts. (..) 1997.gadā pie mums 1.maiju svinēja daži cilvēki ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā. Viņš bija drosmīgs un arī toreiz to darīja. Alfrēds ir ar mums, Alfrēd, paldies Tev! Bet ja mēs tiešām gribam sasniegt to, kā ir Skandināvijā, tas, kas notika šodien Doma laukumā, ir tikai pirmais solis,” sacīja Ušakovs, izsakot pateicību LABS par rīkoto tautas sapulci.
1.maija kā Darba svētku vēsture aizsākās pirms apmēram 130 gadiem ASV, kad strādnieki organizēja masveida streiku ar prasību samazināt darba dienas garumu līdz 8 stundām.
