Jo tuvāk valsts robežai, jo tukšāki ciemi un raupjāks sastapto vaigs. Taču arī jo izteiktāks novada patriotisms, sakot – mūs liec, bet mēs nepadodamies. Šajos novados slavē labos darbus, bet skarbus vārdus netaupa tiem vietējiem deputātiem, kuri pārāk ilgi aizsēdējušies pašvaldības vadībā.
Bet daudzviet “Tautas panorāmas” sastaptie baidās teikt tiešu valodu, jo novadā dzīves pēc tam neesot. Bieži iesāktie teikumi paliek nepabeigti. Baidās, ka vietējai varai netīkams viedoklis pēc tam atspēlēsies pašam.
Bet Latgalē dzīve gan apstājusies nav. Rīgas politiķu stereotipizētais it kā nolaistais reģions teju katrā novadā sagaida ar iekārtotām ielām, remontētām skolām un kultūras namiem, un labiekārtotiem skvēriem. Daļa gan norāda – fasādes puse novadiem grezna, bet nomales palikušas vēl nomaļākas.
Daudzviet Latgalē valda uzskats, ka vietējie domnieki daudz neko padarīt nevar, jo rokas par īsu, lai panāktu lētāku apkuri un biežākus autobusu reisus.
Bet jo tuvāk robežai dodas “Tautas panorāmas” auto, jo biežāk skan – darbu vajag. Un jauno nav.
