Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Esejas par valstiskuma vēsturi. Ivars Ījabs par Latvijas autonomijas ideju līdz 1914.gadam

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Meliorācijas sakārtošanas projektiem pieejami vēl 29 miljoni eiro

Priekšmetu stāsti Tautas Frontes 30.gadskārtā

Tautas frontes īpašie priekšmeti - tolaik sadzīviski, bet tagad teju vēsturiskas relikvijas

Pirms 30 gadiem 8.oktobrī tika dibināta Latvijas Tautas Fronte. Neparastā ātrumā tā izveidojās par vismasveidīgāko tautas organizāciju Latvijā un aizveda līdz valstiskajai neatkarībai. Ar laika distanci arvien lielāku vērtību iegūst ne tikai cilvēku atmiņu stāsti par šo laiku, bet arī dažādi priekšmeti, kas ir zīmīgas laika liecības. Pēdējos gados Latvijas Tautas frontes muzeja krājumā nonākuši vairāki priekšmeti, kuri vēsta par laiku pirms 30 gadiem.

Sarkanā naģene

Artis Ērglis Tautas frontes muzejam nodevis sarkano naģeni, kuru valkāja zēni un meitenes - balsu skaitītāji Vislatvijas tautas deputātu sapulcē.

„Cepurīte ir, patiesību sakot, ļoti vienkārša. Tā ir tāda naģene ar nagu, bet speciāli uzšūta. Diezgan vienkāršs priekšmets koši sarkanā krāsā, lai no tālienes to varētu redzēt, taču no tā var veidot lielu stāstu,” stāsta Ērglis.

Naģene saistīta ar, iespējams, mazāk izceltu, bet ļoti svarīgu Atmodas notikumu – Vislatvijas tautas deputātu sapulci. Tā notika nepilnas divas nedēļas pirms 4.maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Mērķis bija saprast, kāda ir sabiedrības vairākuma attieksme pret neatkarības atjaunošanu.

„Vēlēšanas jau bija notikušas, un Latvijas Tautas fronte 1990.gada LPSR AP deputātu vēlēšanās bija uzvarējusi ar pārliecinošu vairākumu, kas ļāva 4.maijā pieņemt neatkarības deklarāciju. Tomēr stāvoklis nemaz nebija tik drošs. Jo deputātu vidū bija arī tādi, par kuriem mēs nezinājām, vai viņi nobalsos vai nenobalsos par šo radikālāko variantu, kas arī 4.maijā notika.

Un vajadzēja dažādus pasākumus, kas sabiedrībai un ievēlētajiem deputātiem ļautu pārliecināties, ka lielākā sabiedrības daļa - divas trešdaļas - ir par to, lai Latvijā atjaunotu neatkarību.

Un viena no tādām idejām, kas radās marta beigās jau pēc vēlēšanām, bija - vēl pirms 4.maija - aprīļa beigās sarīkot Vislatvijas tautas deputātu sapulci. Deputātus visus atvest uz Rīgu, un sarīkot tādu pasākumu, lai viņi nobalso, vai vietējā vara ir par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, vai nav,” skaidro Ērglis.

Daugavas stadionā sapulcējās vairāk nekā 8000 visu līmeņu deputāti un ar lielu pārsvaru nobalsoja par aicinājumu Augstākajai Padomei panākt neatkarības atjaunošanu.

Balsu skaitīšanā liela loma bija zēnu un meiteņu pulciņam ar sarkanajām cepurītēm galvās, kas kalpoja kā atpazīšanas zīme.

„Tagad iedomājieties - ir centrālā tribīne un tehniskais birojs, ko es vadīju. Centrālajā tribīnē sēž Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Sandra Kalniete. Mums ir arī uz šo centrālo galdu novilkts telefons no mūsu balsu skaitīšanas komisijas. Stadions ir ļoti liels, pa visu stadionu sēž daudzas delegācijas no dažādām pašvaldībām, un katrai ir savs vadītājs. Lai varētu operatīvi saskaitīt balsis, tad katram šīs delegācijas sektoram ir izdalīts speciāls palīgs no „Atmodas” avīžu puikām un avīžu meitenēm, kurš attiecīgi paņem saskaitīto balsu lapas no delegācijas vadītāja un skriešus pāri stadionam nes mums uz skaitīšanas biroju, kur sēžam mēs vairāki cilvēki un skaitām balsis kopā. Nu, un, lūk, lai šos bērnus varētu atpazīt, viņiem ir šīs atšķirības zīmes.

Es vēl tagad atceros, cik tas bija skaists skats, kad no visām stadiona pusēm uz centru skrēja bērni ar šīm sarkanajām cepurītēm,” stāsta Ērglis.

Ziedojumu vācēja karte un telefongrāmata

Savukārt Sniedze Eglīte Tautas Frontes muzejam uzdāvinājusi ziedojumu vācēja karti. "Šajā kartē ir redzams, ka man ir tiesības vākt ziedojumus Tautas frontei,” saka Eglīte.

Divi caurumiņi kartes augšpusē liecina, ka karti nēsāja uzkarinātu kaklā. Uz tās ir Tautas frontes zīmogs, kā arī uzdrukātas triju Baltijas valstu kontūras ar liesmojošu Baltijas ceļu, kas norāda, ka ziedojumi vākti Baltijas ceļa gadskārtas atceres sarīkojumā - 1991.gada 23.augustā.

„Mums Vecpilsētas ielā izdalīja ziedojumu kastes, norādīja, kur mums jāiet. Man ar kādu puisi bija jāiet uz Strēlnieku laukumu, tur pie Daugavas. Atsaucība bija ārkārtīgi liela, katrs ar prieku ziedoja. Es ļoti labi atceros tās stundas. Atceros, ka ziedotāju vidū bija arī mācītājs Juris Rubenis ar kādu jaunu dāmu. Pēc noteiktā laika mēs atkal devāmies uz Tautas frontes mītni Vecpilsētas ielā un savāktos ziedojumu atdevām,” stāsta Eglīte.

Tāpat savulaik pašsaprotama telefongrāmata ar Tautas frontes telefonu numuriem tagad ir ļoti interesanta vēstures liecība. To muzejam atradis bijušais Tautas frontes laikraksta „Atmoda” žurnālists Askolds Rodins. „Pa brīdim mājās kaut ko pārkrāmējot, tu pēkšņi atrodi kaut ko. Un tad es arī negaidītā vietā atradu 1990.gada Tautas frontes telefonu numurus.

Tur bija visa Tautas frontes spice.

Bija minēta katram cilvēkam mājas adrese un telefons, un tad es pabrīnījos no tagadējā skatu punkta - cik ļoti daudziem sabiedrisko stāvokli sasniegušiem cilvēkiem nav mājas telefona. Jo tā jau bija Padomju Latvija, telefons bija jāgaida 10 gadus un vairāk. Dažus no telefongrāmatā nodrukātajiem uzvārdiem es labi atceros, citus savukārt ne, jo laiks iet, viss mainās, bet jebkurā gadījumā telefongrāmata ir laba sava laika liecība,” stāsta Rodins.

Zilās krūzītes

Latvijas Tautas frontes lietvede, sekretariāta vadītāja Ruta Barauska muzejā nogādājusi krūzītes ar īpašu stāstu.

„Tai laikā, kad mēs atbraucām jau uz Vecpilsētas ielu 1989.gadā, mums sāka nākt viesi, žurnālisti, kurus vajadzēja ar kafiju pacienāt, bet mums nebija trauku. Un radās vajadzība pēc krūzītēm. Un es esmu atdevusi muzejam zilas krūzītes, Ļeņingradā ražotas, tajā laikā tās bija tādas diezgan stilīgas, tumši zila krāsojuma,” stāsta Barauska.

Lai arī tagad atdotas muzejam, zilās krūzītes Latvijas Tautas frontes vajadzībām nekad netika lietotas. Lietošanā bija daudz vienkāršākas - sarkanas ar baltām pumpiņām, bet zilās Barauska jau pirmajā dienā atpirka sev:

„Tas stāsts ir tāds, ka mums bija sagādnieks Valdis, un es viņam lūdzu aiziet uz „Saktu” un nopirkt kafijas krūzītes un apakštasītes. Iedevu viņam naudu. Mums jau bija grāmatvede, cilvēks, kas ar to naudu tur darījās. Mums deva līdzekļus, par kuriem mums bija jāatskaitās. Valdis tagad atnes man tās krūzes - sešas tumši zilas ar zeltu, brīnišķīgas krūzes. Bet nu ļoti dārgas! Es viņam saku - nu kāpēc tu ņēmi tās dārgākās?

Bet tur lieta tāda, ka viņš bija iegājis pie „Saktas” meitenēm, teicis, ka no Tautas frontes, un viņam to labāko arī piedāvāja.

Bet nu, es tam Valdim saku - dod, šurp tās krūzes. Es viņam samaksāju savu naudu un lūdzu viņu aiziet vēlreiz un nopirkt lētākas krūzes. Jūs saprotiet, tā bija cilvēku ziedotā nauda, par ko bija milzīga atbildība. To vajadzēja tērēt ļoti taupīgi. Un tā nu Valdis atnesa citas krūzītes - sarkanas ar baltām pumpiņām, un tās arī „frontē” palika, bet tās zilās es atnesu uz māju,” skaidro Barauska.

Tā kā autentiskās – sarkanās krūzes līdz mūsdienām nav saglabājušās, Barauska uz muzeju aiznesa zilās, jo kā nekā tās arī ir ļoti spilgtas sava laika liecinieces. „Tā kā tas paliek vēsturei ar tādu domu, ka tai laikā 1988.gadā vēl vajadzēja lielu blatu, lai nopirktu smukas krūzes, jo deficīts tolaik, man liekas, bija pilnīgi viss. Bet dabūnams tas viss bija pa sānu ejām, un tagad jaunā paaudze jau to nemaz nesaprot, ka tas tā var būt,” piebilst Barauska.

Karoga uzgalis ar auseklīti

„Karoga uzgalis, ja es nemaldos, ir no misiņa, ar brīnišķīgu auseklīti, un ar šo karogu mēs piedalījāmies visos pasākumos, kas tika organizēti skolā un arī ārpus skolas,” stāsta Andris Tiļļa. Atmodas gados viņš bija Rīgas 2.vidusskolas direktora vietnieks audzināšanas darbā, un viņu ievēlēja arī par skolas Tautas frontes grupas vadītāju.

„Tas laiks bija īpašs. Toreiz parādījās arī mūsu sarkanbaltsarkanais karogs, un tam vajadzēja karoga kātu. Standartu nebija veikalā, vajadzēja pielāgot kādu citu. Protams, tas neatbilda standartam, un bija grūti atrast karoga uzgali. Citi izlīdzējās ar to, ka pārveidoja padomju karogu uzgaļus, izzāģēja tās krievu sarkanās zvaigznes no tiem ārā. Bet mēs gribējām auseklīti, mūsu svētāko simbolu, lūdzām darbmācības skolotājam, lai viņa dēls - metālmākslinieks, kas beidzis Tallinas mākslas institūtu, to uztaisa,” atceras Tiļļa.

Karogs ar auseklīša uzgali bija klāt ļoti daudzos Atmodas notikumos, bet daži no tiem ir īpaši spilgtā atmiņā:

„Ļoti palicis atmiņā 25.janvāris, diena, kad atvadījāmies no Bastejkalnā nošautajiem cīnītājiem. Bija ļoti auksts. Es biju 6.klases audzinātājs, un mums līdzi arī bija karogs. Iepretim Francijas vēstniecības ēkai - tagadējai, bijām satriekti par šo notikumu. Es domāju - skolēniem tā bija noderīga audzināšanas stunda, arī ļoti emocionāls brīdis,” stāsta Tiļļa.

Visi Latvijas Radio uzrunātie kādreizējie tautfrontieši atzīst, ka Atmodas laiks bija viens no pašiem skaistākajiem viņu dzīves notikumiem. Arī skats uz šodienu viņiem visiem ir gana optimistisks. Ar piebildi, ka, protams, ir lietas, ko varējām attīstīt daudz veiksmīgāk.

Andri Tiļļu, piemēram, īpaši satrauc sašķeltā Latvijas sabiedrība, kas ir pilnīgs pretstats tam, kas notika uz barikādēm, un kas bremzē pozitīvu virzību.

Sniedze Eglīte un Ruta Barauska ar cerībām lūkojas uz jauno paaudzi, bet Askolds Rodins un Artis Ērglis uzskata, ka kopumā vienkārši dzīve rit savu dabisko gaitu:

„Tas nerakstītais likums - notikumu dabiskā gaita. Un tāda, kāda tā bija, tā lielos vilcienos būtu, nu, gandrīz tieši tāda pati, ja būtu vadībā vai vēl kaut kur citi cilvēki,” spriež Rodins.

„Jā, ir varbūt daudzas lietas, kas nav tik labi, kā mēs gribētu, bet katrā gadījumā tās noteikti ir labākas, nekā tās ir bijušas kādreiz,” norāda Ērglis.

Savukārt Barauska aicina koncentrēties uz nākotni:„Mums izdevās, un par to ir jāpriecājas. Un tagad jaunajai paaudzei ir jādara tālākie darbi, jāveido tāda valsts, kādu viņi grib.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti