Zilokalnu uzskata par svētvietu, un senos laikos tas, iespējams, ir cilvēku rokām veidots kā apbedījumu vieta.
Zilaiskalns daudziem saistās arī ar Zilākalna Martu, citiem ar padomju gados kūdras purva izstrādes vajadzībām uzbūvēto strādnieku ciematu. Vietējai gidei Olgai Golubevai interese Zilokalnu izpētīt vairāk radās pirms aptuveni 10 gadiem, kad internetā atradusi karti ar kalnā izvietotajiem akmeņiem. Devās tos meklēt un arī atradusi. Tā kā pēc profesijas ir inženiere, tapa arī Zilākalna makets ar akmeņu atrašanās vietām un, tad jau radās vēlme par Zilokalnu uzzināt arī citus interesantus faktus.
“Sakrājās tik daudz materiālu un fotogrāfijas, un nodomāju, ka vaļasprieks tas ir, esmu pensijā, rakstīšu grāmatu,” stāstīja Zilākalna iedzīvotāja un gide Olga Golubeva.
Dažādus materiālus par Zilākalna vēsturi, dabu un dzīvi tā apkārtnē Olga Golubeva meklēja muzejos, arhīvos un bibliotēkās. Apkopoti arī atmiņu stāsti.
Daiļdārzniekam, Turaidas muzejrezervāta kultūrvides nodaļas vadītājam Aivaram Irbem Zilaiskalns palicis spilgtās, bet arī skaudrās atmiņās no savas bērnības. Dzimis pie Zilākalna “Ķenču” mājās. Tur pavadītais laiks gan nebija ilgs. Arī pašas senču mājas vairs nav.
“Pēckara situācija, visas politiskās pārmaiņas ļoti daudz traumēja manu dzimtu un manus cilvēkus. No tā laika esmu no šejienes, no Zilākalna aizgājis. Bet Zilaiskalns man ir sirdī visu mūžu, jo tas ir kaut kas īpašs un svēts,” atzina Aivars Irbe.
Zilokalnu savos darbos pieminējuši arī daudzi rakstnieki un dzejnieki. Arī tie apkopoti un iekļauti grāmatā. Bērnībā kopā ar brāli aizvadot vasaras radu mājās Dikļos, par turpat tuvumā esošo Zilokalnu dzejoli uzrakstījis arī dzejnieks Viks.
“Tajā laikā iedzīvotājiem purva stūrī ierādīja zemes gabalus, kur varēja kūdru rakt. Tad ar garām kārtīm, kurām galā bija dzelži, grieza kūdras ķieģelīšus. Pa vasaru tos kaltēja turpat purva malā un vasaras beigās veda ar zirgu pajūgiem uz māju kā kurināmo. No tā purva stūra šī kalna tēls arī palicis prātā,” atcerējās Viks.
Zilokalnu dzejas rindās aprakstījis arī dzejnieks Valdis Rūja un savos ceļa vārdos grāmatai viņš teic, ka leģendārais Ziemeļlatvijas milzis jau sen ko tādu bija pelnījis.
