«Tagad mums ir ērkšķu laiks». Intervija ar katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču

Kādi procesi šobrīd norisinās Rietumu pasaulē, kādus augļus tie nes, un kādas korekcijas mums būtu jāizdara, lai tie mūs aizvestu labā virzienā – tie ir jautājumi, ko savā grāmatā "Quo vadis, Rietumu pasaule?" apskata katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Grāmata balstās viņa doktora disertācijā, un veidota kā dialogs ar vācu reliģijas filozofu Bernhardu Velti. Grāmatai atvēršanas svētki paredzēti 19. aprīlī.

«Tagad mums ir ērkšķu laiks». Intervija ar katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču
00:00 / 15:45
Lejuplādēt

Baiba Kušķe: Tūlīt klāt būs Lieldienas, ierasti dēvētas par prieka, gaismas, atjaunotnes svētkiem, taču visi šie vārdi šogad kaut kā savādi, neiederīgi, pārāk kontrastējoši skan blakus notiekošā kara kontekstā. Kāds ir jūsu redzējums par to un kādu vēstījumu jūs liekat tieši šī gada Lieldienu centrā?

Zbigņevs Stankevičs: Šogad ir jārunā par to, ka Augšāmcelšanās nav iespējama bez Klusās nedēļas notikumiem, respektīvi, tā kā latviski ir tas teiciens – caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tagad mums ir ērkšķu laiks. Mums bija kovida pandēmija, kad mēs cietām no ierobežojumiem, un patiešām ir redzams, ka tas lielu zīmogu ir uzspiedis ļoti daudziem. Radījis nomāktību, iekšēju spriedzi.

Mēs jau sākām atviegloti uzelpot, ka tas tūlīt beigsies, bet tas vēl nebija beidzies, kad 24. februārī atnāca ziņa, ka ir sācies karš. Tātad šis tomēr ir daudziem, it sevišķi jau Ukrainai, ciešanu laiks. Un šajā situācijā daudzi uzdod jautājumu – bet kur ir Dievs?

Kur ir Dievs, kāpēc viņš nekā nedara?

Lieta tāda, ka Dievs radīja pasauli un uzticēja to cilvēkam. Un cilvēkam faktiski viņa lielā bagātība ir viņa brīvā griba, viņa brīvība. Jo, ja kāds nav brīvs, tad viņš ir kā manekens, kā robots, kuru ar pulti var vadīt.

Bet cilvēks ir radīts brīvs, un viņam ir uzticēta zeme un iedota atbildība par šo zemi. Un uz jautājumu, kur ir Dievs, Dieva atbilde ir, ka solidaritātē. Jo Dievs tapa cilvēks Jēzus Kristus personā, viņš atnāca mūsu vidū, uzņēmās mūsu ciešanas un sāpes, ļāva sevi piesist krustā, un, respektīvi, šodien – kur viņš ir? Es gribu atbildēt ar Jēzus vārdiem – ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. Respektīvi, viņš cieš kopā ar tiem, kuriem dara pāri.

Ja Dievs ir mīlestība, ja viņš aiz mīlestības pret cilvēku un pret grēcinieku ir atdevis savu dzīvību pie krusta, tad mīlestība ir tā saikne.

Piemēram, kad māte mīl bērnu un viņa redz, ka bērns cieš, viņai arī sāp, viņa cieš līdzi. Un, lūk, Dievs ir kā mīlošs tēvs un mīloša māte.

Starp citu, Rembranta slavenajā gleznā "Pazudušā dēla atgriešanās", ceru, ka esat tam pievērsuši uzmanību – tēvs ir apskāvis dēlu ar abām rokām, un viena ir vīrieša roka, bet otra – sievietes, mātes roka. Respektīvi, Dievs mīl cilvēku ar mātes un tēva mīlestību. Un viņam sāp, ka dara pāri, viņš cieš līdzi. Tā ir viņa atbilde.

Svētais Jānis Pāvils II par ciešanu dziļāko nozīmi teicis, ka tad, kad mēs ciešam vienotībā ar Kristu, šīs ciešanas noslēpumainā veidā šķīstī mūs un atbruņo ļaunumu.

Mēs jau redzam, ka ir arī tas vispārcilvēciskais līmenis. Tagad pasaule, redzot, kā Ukrainas tauta cieš, sasparojas. Un saka – nē, mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas turpinās, mums vajag agresoru apturēt, vest pie prāta un neļaut viņam to turpināt. Mēs redzam, ka te ir tas dievišķais plāns, ka Dievs nevis ar zibeņiem un pērkoniem iejaucas, bet viņš iejaucas, uzrunājot mūs caur šīm ciešanām, un tādējādi atbruņojot ļaunumu.

Mēs daudz runājam, ka šie notikumi atmasko Krieviju, bet laikam jau mēs par sevi, rietumu sabiedrību arī kaut ko uzzinām šo notikumu saistībā. Varbūt to, ko mēs nemaz nezinājām?

Mēs uzzinām, ka esam ļoti ilgi piecietuši, gājuši uz kompromisiem, klusējuši un ļāvuši ļaunumam pieņemties spēkā. Un tagad parādīt savu īsto seju.

Mani vērojumi liecina, ka ir daudz cilvēku Latvijā, kas nespēj atbrīvoties no vainas sajūtas, ka tepat blakus tik ļoti cieš cilvēki, bet iespējas to ietekmēt mums nav. Cik šī vainas sajūta ir pamatota, ko ar to darīt?

Katram ir jāizdara, kas no viņa ir atkarīgs. Tie, kas ir politikā un dialogā ar citām valstīm, viņiem ir citas iespējas, viņi var vienoties jau starptautiskā līmenī. Bet mēs kā kristieši, pirmkārt, esam aicināti lūgt Dievu un upurēt arī savas ciešanas tai nodomā, lai ļaunums tiek atbruņots. Es arī cenšos katru dienu lūgties ne tikai par mieru Ukrainā, bet arī par Krievijas atgriešanos, atjēgšanos.

Lai viņi ierauga to ļaunumu, ko viņi dara.

Burtiski tūlīt pēc svētkiem klajā nāks Jūsu grāmata "Quo vadis, Rietumu pasaule?". Kādi būtu jūsu paša ceļa vārdi šai grāmatai?

Šis jautājums dzima manā sirdī, un tas ir jautājums par laikmetu maiņu. Tad, kad es jau tuvojos doktora darba rakstīšanai un man vajadzēja izvēlēties tēmu, tad man bija pilnīga iekšēja skaidrība, ka es vēlos rakstīt par laikmetu maiņu. Un, ja tā ir laikmetu maiņa, jo mēs esam laikmetu maiņas procesā, par to man nav ne mazāko šaubu, tad to vajadzēja pārformulēt kaut kādā jautājuma formā. Un tad es izvēlējos šo nosaukumu latviskajai versijai, jo oriģināls man jau bija iznācis itāliski 2008. gadā.

Kāda ir grāmatas galvenā problemātika?

Kādi procesi norisinās Rietumu pasaulē, kādus augļus tie nes, un kādas korekcijas mums būtu jāizdara, lai tie procesi mūs vestu labā virzienā. Patiesas demokrātijas, patiesu cilvēktiesību un cilvēka cieņas apliecināšanas virzienā.

Piemēram, viens no aspektiem, par kuriem es tur runāju, ir par zinātnes un tehnikas attīstību kā ideoloģiju. Jo zinātne un tehnika pati par sevi ir neitrāla, bet tā ir pārvērsta par sava veida ideoloģiju.

Respektīvi, kāpēc mūsu dienās reliģija tiek stumta ārā no dzīves pamatstraumes?

Tāpēc, ka dievišķo sfēru mēs nevaram pakļaut eksperimentam, mēs nevaram to kontrolēt, bet šis tehniskais prāts vēlas visu kontrolēt, izmērīt, pakļaut, un tā joma, kas nepakļaujas kontrolei, tiek stumta laukā. Un faktiski šis garīgums, konkrēti tas, kas saistās ar kristīgo ticību, paliek ārpus mūsu kultūras pamatstraumes.

Bet kas notiek ar sabiedrību, ja no tās tiek izstumta šī garīgā dimensija, šajā gadījumā kristietības aspekts?

Notiek šīs sabiedrības dehumanizācija. Tā arvien vairāk tiek pakļauta dažādu ideoloģiju ietekmei. Tas, ko pāvests Francisks pēdējos gados arvien skaļāk runā, ka galvenais apdraudējums Eiropai – tā ir ideoloģiskā kolonizācija.

Piemēram, kara Ukrainā kontekstā tur ir imperiālistiskā ideoloģija, ka mūsu intereses ir pāri visam un ka mēs varam šo interešu vārdā pakļaut, iekarot, slepkavot.

Bet savukārt Rietumeiropā ir cita ideoloģija. Ja mēs velkam paralēles ar vispār imperiālismu kā tādu, tad Rietumeiropas lielvalstis gan neuzspiež militārā ceļā savas intereses, bet viņas to dara caur legālo parlamentu un caur legālajām finanšu struktūrām. Mēģina uzspiest mazākajiem, lai viņi kalpo lielāko interesēm. Un tas izaicinājums ir to atbruņot, atindēt, lai tiek respektēta cilvēka cieņa un mazo valstu cieņa.

Bet vai kristietība šajā ziņā ir spēks, jo ļoti daudzi cilvēki Rietumeiropā tomēr ir attālinājušies no šīs kristīgās vēsts. Vai kristietībā mūsdienu sabiedrība šobrīd var atrast spēku, lai atjaunotos garīgi?

Neapšaubāmi. Jo, kā es mēdzu teikt, vislielākā enerģija, kas pasaulē ir, tā nav atomenerģija, tā nav kodolenerģija, tā ir mīlestības enerģija. Un, ja mēs kā kristieši zinām, ka Dievs ir mīlestība, tad viņš ir tās mīlestības avots. Un jautājums ir, kā atvērties šai enerģijai, šim dinamismam?

Ļauties, lai tas mūs pārveido, un tad ļaut caur mums pasaulē tam darboties. Tas ir tas izaicinājums.

Bet vēl, runājot par laikmetu maiņu, viens aspekts ir šis kontrolējošais prāts, kas cenšas visu pakļaut un tāpēc reliģiju stumj ārā. Bet es teiktu, ka arī reliģiju pārstāvošo struktūru priekšā ir izaicinājums. Kāds? Vēstures gaitā mainās cilvēka uztvere, mainās aktualitātes. Un tagad, ja baznīca turpina izmantot to valodu, kas bija pirms vairākiem gadsimtiem, iekonservē to, bet vēstures straume iet tālāk, tad zūd šī saikne, un tas, ko baznīca saka, mūsdienu cilvēkam sāk skanēt kā no cita gadsimta, kā no Marsa. Viņš tajā nesaskata nekādu sakaru ar savu dzīvi. Tas ož pēc pelējuma. Un tātad kristiešu priekšā stāv izaicinājums, kādā veidā "uzklāt" dievišķo atklāsmi uz mūsu dzīves reālijām. Un parādīt, ka, lūk, šajā dievišķajā atklāsmē ir atbildes uz visaktuālākajiem mūsu jautājumiem, uz mūsu problēmām.

Vai jums ir kādas idejas šajā virzienā? Kā tad runāt tajā cilvēkiem saprotamajā valodā?

Es to visu laiku cenšos darīt. Jā, un tā laikmetu maiņa rosina arī to, ka mums varbūt vajag pārskatīt arī savu attieksmi pret reliģiju, pret reliģisko praksi. Paskatīties, kas tur ir tikai laikmeta uzslāņojums, kas ir tradīcija ar mazo burtu, kas ir pārejoša tradīcija un var tikt nomainīta. Un kas savukārt ir tradīcija ar lielo burtu, kas ir dievišķās atklāsmes kodolā, kura ir nemainīga, par kuru Svētie Raksti saka – ja jūs pieliksiet kaut vai vienu burtu klāt vai noņemsiet nost, tad pār jums nāks tās sodības, kas tur aprakstītas Atklāsmes grāmatā. Tā kā mēs esam tādā ļoti daudzdimensionālā pārveides procesā.

Laikmetu maiņai raksturīgi tas, ka mainās akcenti.

Piemēram, mēs jau pieminējām cilvēka cieņu. Bet kādreiz cilvēkam nebija vērtības. Baltie, piemēram, uzskatīja, ka tikai viņi ir cilvēki. Senie grieķi uzskatīja, ka tikai viņi ir cilvēki, un pārējie ir vergi. Bija arī tādas diskusijas, vai sievietei ir dvēsele? Vai sievietei drīkst balss tiesības piešķirt? Tā kā mēs redzam, ka notiek tāda pakāpeniska acu atvēršanās uz to, ka katram cilvēkam ir neatņemama cieņa. Esam procesā. Daudz ir izdarīts.

Redzam Ukrainā, ka tas šobrīd ļoti tiek mīdīts kājām un apstrīdēts. Bet Rietumu pasaulē, ja mēs paskatāmies, nedzimušā bērna tiesības netiek respektētas. Abortētie bērni vairāk nekā abos pasaules karos ir gājuši bojā. Tas ir slaktiņš! Un uz to vēl acis nav atvērušās. Tiek teikts – nē, tās ir sievietes tiesības uz savu vēderu. Bet tas vairs nav viņas vēders, tā ir dzīva būtne, kura ir jāaizstāv, jo viņa ir visneaizsargātākā, jo humānas sabiedrības pazīme ir, ka viņa ņem savā aizstāvībā visneaizsargātākos.

Kādēļ jūs izvēlējāties uz vāka likt šo visai baiso ainu, ko tas pasaka par grāmatu kopumā?

Jā, provokatīvs attēls, bet ļoti apzināti es to izvēlējos, jo tas intriģē un, protams, daudzos izraisa pretestību. Bet šeit ir ietverta ļoti pozitīva, cerības pilna vēsts. Tas ir viens no man mīļiem Renesanses laika māksliniekiem Matiass Grīnvalds, tas ir Izenheimas altāris, šobrīd tas atrodas Francijā. Un tā ir "Svētā Antonija kārdināšana".

Grāmatas "Quo vadis, Rietumu pasaule?" vāks.

Viņš bija tuksneša tēvs, mūks, kurš tika ļoti smagi kārdināts, bet viņš kārdinājumus uzvarēja. Un kļuva par lielu gaismas nesēju, lielu spīdekli tai laikā, un arī līdz šodienai viņš ir viens no lielajiem Baznīcas svētajiem. Līdz ar to es ar šo viņa gleznas fragmentu gribēju nodot vēsti, ka Eiropa, Rietumu pasaule šobrīd tiek smagi kārdināta, ļoti smagi. Bet es ceru, ka līdzīgi kā Svētais Antonijs tā kārdinājumus uzvarēs un kļūs par gaismu visai apkārtējai pasaulei.

Izplatīs īstās vērtības, nevis ideoloģiju, kas beigās nes antivērtības un destrukciju.

Grāmatas atvēršana būs uzreiz pēc Lieldienām, bet ko jūs vēlētu cilvēkiem Lieldienās?

Es gara spēku novēlu, ejot cauri šim tomēr grūtajam pārbaudījumu posmam. Bet piedzīvot arī Augšāmcelšanās realitāti, ka mīlestībai un Dieva spēkam ir vara pār ļaunumu, kas ir pasaulē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt