Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents Egils Levits Saeimā iesniedza likumprojektu par Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusa maiņu, lai tā darbotos pilnīgi patstāvīgi un neatkarīgi. Maskavas patriarhāta ietekme uz Latvijas Pareizticīgo baznīcu, kas ir viena no Latvijas lielākajām tradicionālajām konfesijām, nav pieņemama, paziņoja Levits. Saeima tam piekrita. Ko tāda laicīgās varas veikta statusa pasludināšana nozīmē konkrētajai kristīgajai baznīcai un tās draudžu locekļiem?
CILVĒKS
Andrejs Kurajevs – Krievijas teologs un filozofs, sabiedriskais un reliģiskais darbinieks, viens no pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos visvairāk citētajiem garīdzniekiem. Viņa publiskie izteikumi ne reizi vien bijuši pretrunā ar Krievu pareizticīgās baznīcas vadības oficiālo nostāju. 2020. gadā Kurajevam tika atņemts garīdznieka statuss par ierakstu sociālajā tīklā “LiveJournal”, kurā viņš aizvainojoši izteicās par ar Covid-19 mirušo Maskavas Dieva parādīšanās katedrāles virspriesteri protohiereju Aleksandru Ageikinu. Vēlāk Kurajevs tika sodīts ar 30 000 rubļu (apmēram 500 eiro) naudassodu par armijas “diskreditāciju” ierakstā “LiveJournal”.
"Sāksim ar to, ka tā nav autokefālija, jo autokefālija paredz, ka par tādu to atzīst arī pārējās autokefālās baznīcas. Neviena no mūsdienu pasaules 15 autokefālajām baznīcām, to vidū Ukrainas Pareizticīgā baznīca, pagaidām nav deklarējusi, ka atzītu Latvijas Pareizticīgo baznīcu par sev līdzīgu kanoniskā statusā.
Runa ir par zināmu pašpārvaldi – principā kaut kas tāds Latvijas baznīcas vēsturē jau bija XX gadsimta 20.–30. gados, sākot no Rīgas arhibīskapa svētā Jāņa Pommera laikiem. Taču toreiz šī baznīca par tādu tika pasludināta ne bez Latvijas sabiedrības spiediena – un valdība pasludināja neatkarību no Maskavas, kas tolaik bija izteikti lielinieciska un noskaņota pret baznīcu.
Jāteic, ka Jānis Pommers turklāt balstījās uz patriarha Tihona 1921. gada dekrētu, kas noteica - ja Pilsoņu kara apstākļos mainās frontes līnijas un valstu robežas, bet tas apgrūtina sakarus ar baznīcas centru Maskavā, tādā gadījumā eparhiju grupas var pāriet uz pašpārvaldi. Un, lūk, balstoties tieši uz šo patriarha Tihona dekrētu, Jānis Pommers atvairīja spiediena, pakļaušanas iespēju no Maskavas patriarhāta. Un līdz okupācijas laikam Latvijas baznīca šajā ziņā palika neatkarīga."
Tomēr ļoti drīz, kā norādīja Andrejs Kurajevs, šo statusu Latvijas Pareizticīgajai baznīcai atņēma Konstantinopoles patriarhāts, kas savā jurisdikcijā un savā jomā ir autonoms.
"Konstantinopoles patriarhāts uzstāj, ka tikai tam ir tiesības atzīt vietējās baznīcas vai piešķirt tām autokefāliju. Tāpēc šajā gadījumā Konstantinopoles klusēšana nozīmē, ka šī autokefālija – pagaidām katrā ziņā de iure – no pareizticīgo starptautisko tiesību viedokļa neeksistē.
Jā, pastāv, lūk, deklarētā neatkarība, iespēja nesaskaņot svarīgākos kadru jautājumus ar Maskavu. Tā vietā tie tiks saskaņoti ar valdību Rīgā.
Galvenais ir tas, ka agrāk Rīgas metropolīta ievēlēšana bija jāapstiprina Maskavas patriarhātam, jautājumā par augstāko baznīcas amatpersonu iecelšanu Latvijas Pareizticīgā baznīca nebija neatkarīga. Saeimas lēmums nozīmē, ka tā vairs nebūs. Kurajevs atgādināja, ka metropolīts Aleksandrs nav nācis klajā ar protestu ne tad, kad Latvijas varas iestādes šo lēmumu gatavoja un apstiprināja, ne pēc tam.
"Uz parasto draudzes locekli tam būtu maz jāattiecas! Es vispār uzskatu, ka jebkādas hierarhiskās virsbūves, kas augstākas par bīskapu, – visi šie arhibīskapi, metropolīti, patriarhi, teoloģiski nepavisam nav nepieciešami, tā taču ir godkārība… Un nekādi neietekmē draudzes locekļa dzīvi, lai gan dažkārt var sāpīgi traumēt. (…)
Vēsturē daudz kas atkārtojas. Kad baznīca sāk iejaukties politikā, tad politika ierodas atbildes vizītē. Tā arī notika jūsu acu priekšā Latvijas baznīcas dzīvē."
Raidījumā arī izskanēja, ka daudzi ticīgie tagad ir satraukti, ka Latvijas varas iestādes var iet tālāk savos centienos nošķirt vietējo kopienu no Maskavas patriarhāta ietekmes, un, īstenojot šos centienus, tās var pieprasīt, lai dievkalpojumi notiktu tikai latviešu valodā (lai gan Latvijā jau sen ir pareizticīgo baznīcas, kurās dievkalpojumi notiek arī latviešu valodā).
"To, ka ir baznīcas, kurās dievkalpojumi notiek latviski, var tikai apsveikt. Tas, ka attiecīgā literatūra, sprediķi tiek izdoti šajā valodā, ir lieliski! Bet kas attiecas uz aizliegumu lūgties baznīcas slāvu valodā, – tā, protams, būs iejaukšanās cilvēka ticības un viņa dzīves intīmajā daļā. Jo runa ir par mīlestības pasauli!
Baznīcas slāvu valoda – tā nav krievu valoda, tā ir starptautiska valoda. Tā ir Austrumeiropas valoda. Atgādināšu, ka tā bija oficiālā valoda Moldāvijas kņazistē, turklāt laicīga valoda, Lietuvas kņazistē un citās valstīs. Tā ir ļoti sena valoda, kuru nebūt nav radījuši Maskavas aģenti Maskavas interesēs. Turklāt, saprotiet, kad cilvēks šajā valodā aizlūdza par, piemēram, saviem mirušajiem vecākiem, par saviem slimajiem bērniņiem, grūtos un svarīgos savos dzīves brīžos, tad viņš, protams, ar šīm formulām saauga un tās viņam kļuva dārgas. Tāpēc tik sāpīgi visā pasaulē pareizticīgie reaģē uz (dažkārt reālu) nepieciešamību pāriet uz citu valodu.
Krievu emigranti nonāca šausmīgas izvēles priekšā – kādā valodā lūgties savās baznīcās? Ne tāpēc, ka valdība pieprasīja, bet tādēļ, ka bērni nesaprata baznīcas slāvu valodu. Un, lūk, izvēle – vai nu lūdzos man pierastā valodā, man pierastā atmosfērā savā Ņūrjazanščinā kaut kur Amerikā, Oklahomščinā, bet tad mani bērni šeit kļūst sveši, vai arī es pāreju uz angļu valodu, un tad šī lūgšana kļūst saprotama arī maniem bērniem un mēs ar viņiem varam saglabāt pareizticību, ar viņiem kopīgās vērtības, – bet tad kāda daļa savu ģimenes atmiņu man būs jānocērt.''
KONTEKSTS:
Saeima 8. septembrī galīgajā lasījumā pieņēma Valsts prezidenta Egila Levita iesniegtos Latvijas Pareizticīgās baznīcas likuma grozījumus, ar kuriem mainīts Latvijas Pareizticīgās baznīcas statuss, nosakot, ka tā darbosies pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi.
Līdz šim Latvijas Pareizticīgā baznīca darbojās zem Maskavas patriarhāta, kas savukārt atbalsta Krievijā valdošo režīmu un šīs valsts karadarbību pret Ukrainu. Pēc Levita vārdiem, ar šodien pieņemtajiem grozījumiem tiks atjaunots Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēsturiskais statuss un izslēgta jebkāda Maskavas patriarha vara pār baznīcu Latvijā.
Par likumu nobalsoja 73 deputāti, pret bija trīs, bet viens balsojumā atturējās.
Likumā noteikts, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.
Likumā pilnā mērā nostiprināts baznīcas autokefālais statuss un tas, ka baznīcu vada baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.
Tāpat noteikts, ka par baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu iecelšanu amatā vai atcelšanu no amata baznīca rakstveidā informēs Valsts prezidenta kanceleju. Pēc tam Valsts prezidenta kanceleja oficiālajā izdevumā paziņos par šīm izmaiņām amatos, kā arī nosūtīs šo informāciju par reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistru atbildīgajai institūcijai.
Pieņemto izmaiņu anotācijā skaidrots, ka šāds regulējums došot iespēju pārliecināties, vai amatā ievēlētā persona atbilst visām normatīvo aktu prasībām un nacionālās drošības interesēm. Baznīcai līdz 1. oktobrim būs jāpaziņo Valsts prezidenta kancelejai par amatā esošo baznīcas galvu, metropolītiem, arhibīskapiem un bīskapiem.
Līdz 31. oktobrim baznīcai būs jāsaskaņo savi statūti ar likuma grozījumiem par baznīcas statusu, veicot savos statūtos nepieciešamos grozījumus.
