Artjoms Konohovs: - Vienā no jūsu rakstiem SVF mājas lapā jūs atzīstat, ka pasaulē nav vienota viedokļa par to vai SVF programma Latvijā ir bijusi veiksmīga. Daži norāda uz augsto bezdarba līmeni. Savukārt citi saka, ka bija svarīgi ātri samazināt budžeta izdevumus, lai ieliktu pamatus ekonomikas izaugsmei. Jūs esat bijis Latvijā kopš 2009. gada. Atskatoties uz visu šo laiku, vai jums liekas, ka SFV programma Latvijā bija veiksmīga?
Deivids Mūrs: - Pasaulē pašreiz patiešām tiek daudz diskutēts par to vai taupības politika ir labs vai slikts risinājums. Secinājums, pie kura mēs esam nonākuši, , ka tas patiešām ir atkarīgs no konkrētās valsts. Un varētu teikt, ka Latvija ir īpašs gadījums. Latvijā bija ļoti liels ekonomikas bums, it sevišķi 2006. un 2007. gadā, pirms krīzes sākuma. Līdz ar to šis faktors ir tiešām jāņem vērā, domājot par lēmumiem, kas tika pieņemti 2009. gadā. Ja skatāmies uz rezultātiem, tad no vienas puses 2011.-2012. gadā ekonomika ir augusi par 5%. Tas ir ļoti labi. Arī ārējie ekonomiskie rādītāji tagad ir krietni sabalansētāki. Latvijas valdība ir spējusi tikt galā arī ar fiskālām problēmām, kas bija skaidri redzamas 2009. gadā. Tie ir patiešām būtiski sasniegumi un tās ir lieliskas ziņas.
Negatīvi ir tas, ka Latvijā joprojām ir augsts bezdarbs. Arī ienākumu nevienlīdzība un sociālā aizsardzība ir ļoti būtiski izaicinājumi. Es domāju, ka būtu tikai godīgi norādīt uz abām pusēm. Un tad jautājums ir, kas tad būtu jādara tālāk?
Parunāsim vairāk par šīm trim jomām, kurās jūsuprāt būtu nepieciešamas reformas. Sāksim ar augstāko un profesionālo izglītību, jo ap šo jomu pēdējā laikā ir bijušas lielas diskusijas. Vai varat minēt pāris piemērus par to, kas būtu darāms šajā jomā? Un vai jūs varat arī izskaidrot, kādēļ tas ir pašreiz svarīgi ekonomikas attīstībai, jo es pieļauju, ka nebūt ne visi šeit redz saikni?
Problēmai ir divas daļas. Starptautiskie pētījumi rada, ka Latvija nesasniedz labus rezultātus inovācijas jomā. Turklāt cilvēki bieži vien atrod darbu ne pēc savas izglītības. Un šādu cilvēku ir salīdzinoši daudz. Domāju, ka tas ir rādītājs, ka šeit ir problēmas. Latvijā ir arī ļoti liels augstākās un profesionālās izglītības iestāžu skaits uz vienu iedzīvotāju. Apvienojumā ar zemo izglītības budžetu un sarūkošo studentu skaitu sanāk, ka katrā no ļoti daudzajām izglītības iestādēm nonāk pavisam maz resursu. Tas savukārt noved pie kvalitātes problēmām.
Vēl viena problēma, ko mēs redzam, un kas ir ļoti labi atspoguļota 2011. gada Latvijas konkurētspējas ziņojumā, zinātnisko publikāciju skaits ir diezgan zems. Tāpat neliels ir arī jauno zinātnieku skaits, kuri ir tikko ieguvuši savu doktora grādu. Kā risināt šīs problēmas, būs izaicinājums ikvienam izglītības ministram. Piedāvājumi, kas tiek apspriesti, paredz samazināt izglītības iestāžu skaitu, motivēt iestādes apvienoties un piešķirt naudu saskaņā ar kvalitātes kritērijiem. Principā tas ir loģiski, bet realitātē mēs redzam, ka novērtēt kvalitāti ir ļoti, ļoti grūti. Te vēl ir diezgan daudz neskaidrību un daudzām iestādēm pamatoti ir bijusi diezgan liela neatkarība. Tā kā jebkuram ministram šajā situācijā būtu grūti veikt reformas.
Bet, ja mēs atgriezīsimies pie tā, ka studentu skaits krīt un izglītības iestāžu skaits uz vienu iedzīvotāju ir pārāk liels, kā arī pie tā, ka absolventu prasmēm ir jābūt labākām, lai viņi varētu konkurēt pasaulē, kas nestāv uz vietas, tad jebkuram ministram un jebkurai valdībai būs jāsaskaras ar problēmām, ko tagad risina šī valdība.
Bet vai jūs varat skaidrāk iezīmēt saikni starp reformām izglītībā un valsts labklājības paaugstināšanos? Parasti reformas izglītībā nenes tūlītēju atdevi un ļauj sasniegt rezultātus tikai pēc gadiem desmit.
Es domāju, ka izglītības reforma ir būtiska ilgtermiņa prasmēm. Tieši pareizās prasmes ļaus cilvēkiem paaugstināt dzīves standartu ne tikai tagad, bet arī pēc pieciem un desmit gadiem. Aizdevuma programmas laikā mēs vairāk fokusējāmies uz to, kā mēs varam nodzīvot nākamos sešus mēnešus, kā mēs varam nodzīvot nākamo gadu. Bet sabiedrības dzīves standarti būs atkarīgi no tās produktivitātes. Valsts var aizņemties nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk, bet ilgtermiņa dzīves līmenis būs atkarīgs tieši no produktivitātes. Un tas vai universitāšu un profesionālo skolu absolventiem būs pareizās prasmes, būs ļoti nozīmīgi.
Parunāsim tagad par otro reformu jomu, ko jūs esat norādījuši savos ziņojumos. Jūs minat, ka ir nepieciešams, lai valsts uzņēmumi tiktu pārvaldīti caurspīdīgāk un efektīvāk. Paskaidrojiet, lūdzu, kādēļ jūs izceļat tieši šo jomu.
Šis ir jautājums, kas bija mūsu redzeslokā jau kopš Eiropas Komisijas un SVF aizdevuma programmas laikiem. Jautājums bija, kā var nodrošināt, ka valsts uzņēmumiem pēkšņi nevajadzēs finansiālu palīdzību no nodokļu maksātājiem? Galu galā, vai Latvijas nodokļu maksātāji patiešām zina, kas notiek valsts uzņēmumos?
Un pēdējos gados gandrīz katru gadu ir bijis kāds incidents ar valsts uzņēmumu. Piemērām, 2011. gada nogalē "airBaltic" bija steidzami nepieciešama palīdzība, kas sasniedza 0.4% no tā, ko visa valsts ekonomika nopelnīja gada laikā. Un izrādījies, ka Latvijas valdībai sešus mēnešus nebija iespējams iepazīties ar šī uzņēmuma finansiālo stāvokli.
Programmas laikā mums bija divi mērķi. Vispirms mēs gribējām saprast, kas vispār valstij pieder, jo līdz 2010. gadam bija grūti saprast kas kam īsti pieder. Tādēļ būtisks solis uz priekšu bija izveidot skaidru sarakstu ar valsts uzņēmumiem. Tad, kad bija skaidrs, kas valstij pieder, bija jāsaprot ko ar šiem uzņēmumiem darīt. Tad mēs gājām caur visiem šiem uzņēmumiem un vērtējam, ko būtu vērts saglabāt kā valsts uzņēmumu, ko būtu vērts apvienot ar citām valsts institūcijām, un ko vajadzētu privatizēt, jo šīs uzņēmums valstij vairs nav nepieciešams. Bet, ja tas notiek, tad skaidri un caurspīdīgi.
Pagājušajā gadā labs solis bija, ka valdība atbalstīja koncepciju par valsts uzņēmumu pārvaldi. Daļa no šīs reformas paredz jaunu finanšu atskaišu sistēmu valsts uzņēmumiem, kas ir ļoti būtiski. Bet svarīgākais ir laikus iegūt datus par valsts uzņēmumu finanšu stāvokli. Tas pazemina varbūtību, ka šie uzņēmumi pēkšņi atnāks vēl pēc naudas. Būtībā tas samazina nepatīkamo pārsteigumu risku.
Un visbeidzot tieslietas. Šī ir viena no acīmredzamākajām jomām. Bet arī šeit rezultātus ir grūti sasniegt uzreiz. Vai varat minēt kādu reformu, kuras īstenošana varētu uzlabot kopējo tieslietu sistēmas darbību?
Daļa no tā ir saistīta ar lietu izskatīšanas gaitu. Šeit ir vairākas reformas, kas tiek īstenotas. Viena no tām paredz ieviest tā saucamo tīrās instances principu, lai visas lietas sāktu skatīt rajona vai priekšpilsētas tiesas. Tas varētu samazināt tiesu sistēmas sadrumstalotību. Šī pāreja notiek ātrāk krimināllietās, bet lēnāk civillietās. Iespējams, ka to varētu paātrināt. Pastāv arī iecere apgrūtināt papildus pierādījumu iesniegšanu otrajā tiesas instancē, lai cilvēki būtu ieinteresēti visus pierādījumus iesniegt jau pirmajā instancē. Tas mazinātu iespēju, ka cilvēki vilcina laiku pirmajā instancē, un tikai apelācijas tiesā liek visus pierādījumus galdā.
Būtu jārunā arī par tiesas nodevām. No vienas puses, tās nedrīkstētu būtu pārāk augstas, jo tiesām ir jābūt visiem pieejamām. Bet, ja tās ir par zemu, tad cilvēki var vērsties ar nepamatotām prasībām, kas noslogo tiesas.
Tāpat mums ir zināms, ka cilvēki pārāk neuzticas šķīrējtiesām. Latvijā ir vairāk nekā 100 šķīrējtiesu, kamēr kaimiņvalstīs tās var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ja Tieslietu ministrijai izdosies padarīt šīs jomas regulējumu stingrāku, tas varētu samazināt civillietu skaitu, kas nonāk tiesā.
Ir tiešām svarīgi, lai tiesu sistēma strādātu pēc labākajiem standartiem, lai investori būtu droši, ka šeit var ieguldīt naudu.
Tagad es gribētu pavaicāt par bezdarbu. Pašreiz, tas ir joprojām ir augsts. Jūs apgalvojat, ka tas ir strukturāls bezdarbs, kas tik ātri nemazināsies. Kādēļ jūs tā uzskatāt?
Vidējais bezdarba līmenis ir bijis augsts visus neatkarības gadus. Nevajadzētu skatīties uz 2006.-2007. gada bezdarba līmeni un uzskatīt to par normālu. Tas bija laiks, kad ekonomika pārkārsa krīzes priekšvakarā. Bija daudz pagaidu darbavietu būvniecības un nekustamā īpašuma jomā, kur bija vislielākais ekonomikas burbulis. Bet ja mēs šo neņemam vērā, tad redzam ka bezdarba līmenis visus gadus ir bijis nedaudz virs 10%. Bezdarbs krasi pieauga ne tikai tādēļ, ka bija ekonomikas kritums, bet arī tādēļ, ka saruka jau pieminēto pagaidu darba vietu skaits. Tādēļ Latvijā, manuprāt, būs augsts bezdarbs vēl vairāku gadu garumā, pat par spīti ekonomikas atveseļošanās procesam.
Tādēļ no vienas puses ir svarīgi nodrošināt sociālo aizsardzību, lai tā varētu nosegt pamatvajadzības. Mēs uzskatām, ka ir iespējams reformēt pabalstu sistēmu, lai varētu gan nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības, gan motivēt viņus meklēt darbus nevis dzīvot tikai uz pabalstiem. Te mēs sagaidām būtisku padomu no Pasaules Bankas, bet būtība ir tāda, ka garantētā minimālā ienākuma pabalsts samazināsies pieaugot iedzīvotāju ienākumiem.
Bet otra būtiska problēma ir prasmes. Vai ilgstoši bez darba esošajiem ir nepieciešamās prasmes, ko pieprasa darba devēji? Un te mēs atgriežamies pie profesionālās izglītības. Vai cilvēki, kuri vēlas apgūt jaunas prasmes var to izdarīt?
Interesanti, ka jūs pieminat sociālo aizsardzību, jo daudzi cilvēki uzskata, ka viņi ir cietuši tik smagi tieši taupības politikas rezultātā, ko īstenoja valdība kopā ar SVF. Pastāv uzskats, ka šīs reformas varēja īstenot saudzīgāk pret iedzīvotājiem. Ko jūs teiktu šiem cilvēkiem?
Ja paskatīsimies uz to, kas notika 2008. un 2009. gadā, tad ekonomikas kritums notika pirms tika ieviesti taupības pasākumi. Lielākais ieņēmumu kritums bija 2009. gada sākumā un ekonomikas zemākais punkts tika sasniegts starp trešo un ceturto 2009. gada ceturksni. Savukārt smagākie taupības pasākumi tika ieviesti vien 2009. gada vidū līdz ar budžeta grozījumiem. Gan strauja ekonomikas izaugsme, gan ļoti straujais kritiens notika pirms reformām, kuru mērķis bija sakārtot valsts finanses. Un kad mums visiem kļuva skaidrs cik dziļa būs šī krīze, gan mēs gan Eiropas Komisija sāka satraukties par gaidāmo bezdarba pieaugumu. Un vairāki pasākumi tika pieņemti, tieši, lai pasargātu iedzīvotājus no šīs problēmas.
Bet es domāju, ka svarīgākā mācība ir neļaut ekonomikas burbuļiem nokļūt ārpus kontroles, jo risināt to radītās problēmas nepatīk nevienam.
