No rīta jau pirms pulksten astoņiem svētceļnieki dodas uz misi Zosnas Katoļu baznīcā. Dievnamā pulcējas divas grupas: viena no Rēzeknes, kas izgājusi pirmdien, un otra no Viļakas puses, kuriem šī lūgšanu ceļā jau ir sestā diena. Dievnams neliels un ticīgo daudz, tāpēc viens pie otra cieši saspiedušies svētceļnieki ar lūgšanām sāk jaunu rītu. Daudz starp svētceļniekiem var redzēt tieši jauniešus un bērnus, kurus karstums un ceļš nespēj nogurdināt. Pirms jaunas dienas ceļa viņi pagūst uzspēlēt futbolu un apskriet vairākus apļus ap baznīcu.
„Bērni pat tulznas skaita, un priecājas, ka ir vairāk. Lai gan tas ir bēdīgs notikums, viņi par to priecājas,” teic priesteris Fēlikss Šnēveļs.
Svētceļojums ir pārdomu un lūgšanu laiks, iespēja sakārtot savas domas. Kāds no ticīgajiem vairs nevar atminēties, kuru gadu jau tiek iets svētceļojumā, citam šī ir pirmā pieredze. „Šogad izdomāju, ka vajag kaut ko labu izdarīt. Varbūt tas nesīs kādas pozitīvas pārmaiņas dzīvē, virzīties uz pareizā ceļa,” cer svētceļnieks no Rēzeknes Kaspars.
Arī svētceļniecei no Rēzeknes Ivetai ir skaidrs nodoms, dodoties ceļā: „Šogad tas nodoms ir lūgties par savu tuvinieku veselību, jo veselība ir viss svarīgākais cilvēkam. - Lūgšanas tek uzklausītas? - Domāju, ka jā.”
Katra svētceļnieku grupa, tā ir kā viena liela ģimene. Lai gan cilvēki pirms tam viens otru nav pazinuši, taču kopīgs ceļš un sadzīve satuvina.
Svētceļnieks no Alūksnes Matīss stāsta par sajūtām pēc svētceļojuma un Aglonas svētkiem: „Īstenībā pusgadu ir miers, ka var domāt normālas domas. Ir tā, ka reizi gadā prasās to reizi noiet, lai sakoptu sevi savas domas.”
Kamēr svētceļnieku grupa no Viļakas gatavojas brokastīm, ticīgie no Rēzeknes pošas jau ceļā. Ivetai taujāts, vai nav grūti iet: „No sākuma nav, uz beigām ir, bet ar lūgšanām uz dziesmām tiekam galā.”
