Latvijas Radio: Par ko izaugusi brīvprātīgā darba kustība, vai esat lēsuši, cik daudz brīvprātīgo iesaistās?
Ilze Jankovska: Tad, kad sākumā palīdzējām tiem cilvēkiem, kas izolējās, mēs pārsvarā piegādājām pārtiku. Tolaik cilvēku atsaucība bija ļoti liela, mums bija reģistrējušies ap 800 cilvēku, bet aktīvākie bija ap 100. Pārējie atkrita, jo nebija pieprasījuma pēc palīdzības, un tas demotivēja šos brīvprātīgos. Savukārt tagad, ja kādā reģionā aktualizējas vajadzība pēc palīdzības, tad tiek piesaistīti vidēji ap 20 līdz 30 brīvprātīgie. Mums šobrīd nav vērienīgu valsts līmeņa projektu, mēs darbojamies reģionu, pilsētu un pagastu līmenī, kuros mēs skatāmies, – ja vajag palīdzību, cik cilvēku mēs varam piesaistīt.
Es domāju, kopumā Latvijā tie ir vairāki simti brīvprātīgo, kas regulāri sniedz palīdzību līdzcilvēkiem.
Šovasar īstenojāt projektu, lai attīstītu brīvprātīgo darbu vairāk tieši reģionos. Kādi bija izaicinājumi?
Mums pieteica brīvprātīgo pilotprojektus sešās pašvaldībās – Dagdā, Rīgā, Liepājā, Kuldīgā, Rēzeknē, Gulbenē. Viņi paši pieteicās ar vēlmi iesaistīties brīvprātīgo darba organizēšanā, un mēs sniedzām savu pieredzi, kā aktualizēt to darbu. Mēs stāstījām, kā komunicēt, kā izmantot digitālās platformas, tāpat aktualizējās tēma, kā cieņpilni veikt šo darbu. Piemēram, bija cilvēki, kas negrib paši nest 5 litru ūdenspudeles uz dzīvesvietu piektajā stāvā, un brīvprātīgā piekrīt to darīt, bet, uznesot pudeles, tur viņu sagaida spēcīgs vīrietis. Un tas nav cieņpilni pret brīvprātīgo.
Tāpat ir jāņem vērā, ka šie darbi tiek tiešām darīti brīvprātīgi un nevar vienmēr rēķināties, ka brīvprātīgais uzreiz varēs palīdzēt konkrētajā mirklī atnest, piemēram, konkrēto sēkliņu maizi. Tāpat ir bijuši piedāvājumi ziedot drēbes īsi pirms ziemas, bet tās ir vasaras drēbes, kuras cilvēks savācis, iztīrot skapi, un grib, lai mēs tās savācam.
Es saprotu, ka cilvēks dziļi sirdī grib kaut ko darīt, bet ir jāņem vērā princips – īstajā mirklī īstā palīdzība, lai tas ir jēgpilni.
Vēl citos pilotprojektos pašvaldībās bija problēma, ka brīvprātīgie piesakās, bet nav uzdevumu, nav cilvēku, kas prasa palīdzību.
Bet kā jūs to skaidrojat?
Viens ir tas, ka aktīvākie cilvēki, kas prasa palīdzību, ir tie, kam nav kādas iekšējas barjeras, un seniori bieži saprot, ka viņiem pienāktos tāda palīdzība. Taču ir kaut kādas grupas, kas izkrīt tam sociālā dienesta sietam. Piemēram, kāds vientuļais vecāks, kam ir divi bērni jālaiž skolā un vienam no viņam ir dzimšanas diena, bet nav, par ko kūku nopirkt. Un te ir svarīgi iedrošināt, ka var prasīt palīdzību un ka neatteiks. Katram var būt kādas pārejošas problēmas. Tāpat ir bijuši cilvēki, kam ir kāda trauma un īslaicīgi nevar izvest savu suni ārā.
Ir jāsajūt sevī palīdzības vajadzību un jāsaņemas, un jāprasa.
Vasara, manuprāt, pilnvērtīgi tās problēmas pilotprojektos pašvaldībās neizgaismoja. Rudenī būs cita aina.
Vai šiem projektiem ir kāds turpinājums vai pēctecība?
Tie turpinās. Un tas nav nekas neparasts un jauns, jo tie brīvprātīgie ir reģionos, vienkārši viņi ir apzināti un paši sevi apzinās kā brīvprātīgo. Turklāt šajā projektā mēs esam abpusēji ieguvēji. Mēs kā kustība sapratām, ka sākotnējā posmā mūsu aplikācijā mierīgi reģistrējās 800 brīvprātīgie un pat varēja reģistrēt uzdevumus utt., bet tagad tas brīvprātīgajiem sagādā grūtības. Un tas ir cilvēcīgi, jo acīmredzamais skaidrojums ir, ka šajā laikā mums visiem ir līdz kaklam tās tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka mums šīs tehnoloģijas jāattīsta, ņemot vērā arī cilvēcīgos aspektus.
Kā jūs vērtējat pašvaldību atsaucību šajā projektā?
Pirmajā tikšanās reizē, kad iepazīstinājām ar projektu, mums bija ap 100 cilvēku, tāpēc es domāju, ka pašvaldības nav kūtras. Savukārt, lai iesaistītos jau kādā projektā, katrai pašvaldībai ir jāapņemas kaut ko darīt un izpildīt mērķus. Un konkrētās pašvaldības, kas jau iesaistījās, bija aprēķinājušas savas spējas un resursus konkrētajā termiņā piedalīties projektā. Tāpēc man liekas, ka sešas pašvaldības ir daudz.
Pēc kādas palīdzības šobrīd cilvēki vairāk vēršas?
Reģionos vasarā vairāk vajadzēja palīdzību sakrāmēt malku vai apkopt dārzu kādam senioram. Tāpat bieži vajag palīdzību nokļūt no kādas nomaļākas vietas uz novada centru.
Es domāju, ka vairāk būs pieprasījums pēc emocionālās palīdzības, jo līdz ar attālinātām iespējām cilvēki kļūst vientuļāki.
Tāpat aktualizēsies problēmas ar skolēniem un viņu apmācību.
Kur var vērsties brīvprātīgie un tie, kam nepieciešama palīdzība?
Vispirms būtu jāvēršas pie savas pašvaldības sociālā dienesta, un, ja arī viņi nevarēs konkrēto darbu veikt, tad viņi zinās, kas var palīdzēt. Mēs paši vairs neuzturam speciālu palīdzības tālruni, jo tur bija ļoti maz cilvēku, kas tur vēršas. Mēs vairāk strādājam ar organizācijām, kurām vajadzīgi brīvprātīgie, un tad mēs viņus piesaistām. Par brīvprātīgo var pieteikties, piereģistrējoties "Vieglipalidzet.lv", tāpat mēs izsludinām dažādus projektus, kur mēs meklējam konkrētu darbu veicējus. Piemēram, patlaban mēs meklējam brīvprātīgos, kas var spēlēt spēles ar senioriem.
