Brīvprātīgs darbs 24/7
Servisa suņu biedrības “Teodors” brīvprātīgā Liene un viņas audzēknis labradors Mango izvēlas pastaigām nevis parkus un mežus, bet trokšņainas un cilvēku pilnas ielas.
“Suņa uzdevums ir atrast krustojuma malu. Viņam ir arī komanda atrast “zebru”, iet pa labi, pa kreisi, atrast trepes, liftu. Suns nesaprot, kas ir luksofora sarkanā un zaļā gaisma. Tam ir domāta komanda iet pāri ceļam. Es dodu komandas ne latviešu, bet somu valodā. Mums treneris ir soms. Tam ir zināmas priekšrocības – cilvēki uz ielas nesaprot, kādas komandas sunim tiek dotas,” skaidro Liene.
Ja ir vajadzība, suni var pārmācīt arī uz latviešu valodu. Kopumā jāapgūst aptuveni 50 komandas. Liene ir brīvprātīga, un Mango paliks pie viņas vēl tikai dažus mēnešus.
Liene stāsta, ka tas ir brīvprātīgo darbs, bet tas ir arī darbs 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, jo suns mājās netiek atstāts viens. Lienei ir laimējies, ka viņa var savienot darbu ar suņa audzināšanu.
Liene sāka strādāt ar neredzīgiem cilvēkiem citā projektā, tad uzzināja – servisa suņu biedrība meklē palīgus. Liene pieteicās, un Mango ir jau otrais viņas audzēknis.
“Mēs sākām mācīties tikai janvārī. Es esmu izaudzinājusi vienu citu sunīti. Kā audžuģimene vesela gada garumā. Un tiku decembrī pie Mango, kurš jau bija pie audžuģimenes – iemācījās tur daudz palaidnību, un tagad mēs mēģinām ar to tikt galā,” smejas Liene.
Bet Santas audzināmā kucīte Zuze drīz būs gatava doties pie jaunā saimnieka. Apmācība gandrīz ir galā. Santa stāsta, ka Zuze atnāca pie viņas labi dresēta. Pirmo gadu suns pavadīja Somijā. Tur viņam labi visu samācīja. Atliek tikai atkārtot vairākas komandas: apstāties pie krustojumiem, apiet šķēršļus, apstāties pie trepēm, pie bedrēm, pacelt nūjiņu.
Suns izvēlas saimnieku
Kad traumas dēļ Aleksejs Volkovs zaudēja redzi, viņš bija spiests apgūt staigāšanu ar baltā spieķa palīdzību. Par suni-pavadoni nav domājis, kamēr nesatika Teodoru. Šo suni uz nometni cilvēkiem ar īpašiem vajadzībām atveda kinoloģe Zaiga Kļaviņa.
Teodors pats izvēlējas Alekseju par savu saimnieku, atceras Zaiga. “Izšķirošais ir suns – viņš izvēlas. Mēs skatāmies, vai suns spēj ar šo cilvēku saprasties. Ja ne, meklējam citu cilvēku. Jo, ja suns nevēlās, tur nekas nebūs. Alekseja gadījumā bija trīs cilvēki, un suns atteicās iet ar pārējiem – izvēlējas Alekseju un gāja ar viņu,” stāsta Zaiga.
Iet ar suni-pavadoni ir daudz drošāk nekā ar spieķi – stāsta Aleksejs. Ar iemauktu palīdzību suni var ievirzīt – gluži tāpat kā stūrēt mašīnu. Nav arī jāturas pie pašas trotuāra apmales.
“Teodors saprata mani bez vārdiem. It ka būtu lasījis domas.
Es gribēju nogriezties pa labi vai pa kreisi, man pat nebija jādod viņam komandu. Viņš darīja to, ko man vajag,” atceras Aleksejs.
Par īstu palīgu kļūst tikai katrs piektais
Servisa suņu biedrība tika nodibināta pirms pieciem gadiem. To nosauca pirmā tajā apmācītā suņa vārdā “Teodors”. Aleksejs Volkovs kļuva par biedrības priekšsēdētāju. Diemžēl Teodora mūžs nebija ilgs – suns nomira no vēža. Tagad Aleksejam gatavo citu palīgu – Serenu. Šī kucīte arī ir labradors. Tā ir suga, kas vislabāk atbilst servisa suņa prasībām.
“Sunim jābūt labam, atvērtam, drošam dažādās situācijās – transportā, publiskā telpā, viņš nedrīkst baidīties no trokšņiem, jābūt ļoti izteiktai sadarbībai ar cilvēku, vēlmei kaut ko darīt cilvēka labā,” skaidro kinoloģe Zaiga Kļaviņa.
Tomēr par īstu cilvēka palīgu kļūst tikai katrs piektais kucēns.
Sākumā suni paņem audžuģimene. Ja suns izrādīsies agresīvs vai nepratīs sadzīvot ar bērniem, viņš nederēs pavadoņa darbam.
“Mūsu lūgums šīm ģimenēm, lai viņi veic socializāciju – ar kucēnu iet pa veikaliem, ar sabiedrisko transportu pabrauc. Un arī iemāca viņam pamata komandas. Mājās kucēns nedrīkst gulēt gultā, ēst no galda, jo tas vēlāk var atsaukties uz lielo suni,” norāda Zaiga.
Pavadonis drīkst nākt līdzi teju visur
Apmācība sākas, kad suns ir gadu vecs, un ilgst aptuveni astoņus mēnešu. Rīgā, Centrālās stacijas rajonā veikalu pārdevēji un kafejnīcu oficianti jau pieraduši pie suņiem-pavadoņiem. Citur viņus ne vienmēr sagaida labprāt.
Santa skaidro, ka
saskaņā ar likumu šīs suns nedrīkst iet tikai divās vietās – operāciju zālē un restorāna virtuvē.
To Latvijā sabiedrība vēl nesaprot. Tomēr pamazām cilvēki sākot saprast arī to, ka servisa suni nedrīkst saukt, samīļot un pat skatīties viņam acīs. Tas viss var novērst dzīvnieka uzmanību no viņa galvenā uzdevuma.
Baibai, kas pārvietojas ratiņkrēslā, ir Latvijā vienīgais suns-asistents. Elfa palīdz saimniecei daudzās sadzīves lietās – paceļ mantas, atver durvis, ieslēdz gaismu.
Suns-asistents vai pavadonis – tas ir dārgs prieks. Viņa cena ir no 10 līdz 15 tūkstošiem eiro. Bet tie, kam tāds suns ir nepieciešams, tiek pie viņa, neko nemaksājot. Tas ir kinoloģes Zaigas Kļaviņas lielais noslēpums.
