Vidusskolnieki Valters, Ansis un Krišjānis sapazinās, apmeklējot interešu izglītības nodarbības “Pirmajā programmēšanas skolā”. Pasniedzēja Raivja Ieviņa pamudināti, viņi kā komanda pieteicās arī Latvijas Universitātes studentu sacensībām.
“Man tas bija ļoti liels pārsteigums, ka mēs dabūjām pirmo vietu. Es gan atzīšu, ka tas bija Valtera un Anša panākums galvenokārt,” pastāstīja Krišjānis.
“Tas, protams, bija ļoti forši, bet tie uzdevumi nebija pārāk viegli, bija tādi diezgan, varētu teikt, prāta mežģi,” atzina Valters.
“Es piedalos daudzās olimpiādēs – gan “onlainā”, gan klātienē. Kur vien var. Eiropas jauniešu olimpiādē es dabūju zeltu. Pasaules olimpiādē es bronzu nedabūju, bet biju tuvu,” pastāstīja Ansis.
Šķiet, vairāk nekā uzvarētāji paši par jauniešu sasniegumiem priecājas viņu programmēšanas pasniedzējs.
“Tas man ir labāk par algu. Tā man ir galvenā motivācija. Īstenībā šiem jauniešiem es vairs neesmu skolotājs. Es viņiem esmu mentors. Varbūt treneris kādreiz.
Viņi jau ir tādā līmenī, ka ir pārauguši mani. Un prieks, ka viņi neapstājas pie tā,” saka programmēšanas skolotājs Raivis Ieviņš.
Puiši patiešām neguļ uz lauriem, bet ar savām zināšanām nemitīgi iesaistās arvien jaunos projektos.
Valters ar citu komandu šobrīd izstrādā lietotni matemātikas mācīšanai pamatskolās.
Ansis mājās programmē stratēģisku datorspēli.
Krišjānis atvērto datu hakatona ietvaros veido programmu, kas varētu palīdzēt lauksaimniekiem. “Mēs veidojam prototipu programmai, kas novērtē zemes auglību, izmantojot Latvijas redzamās gaismas un infrasarkanās ortofoto kartes,” pastāstīja Krišjānis.
Skolotājs vairākkārt uzsvēris – viņa skolēnu panākums LU sacensībās nenozīmē, ka LU studenti būtu zemā līmenī: “Tas vienkārši nozīmē, ka šie puiši ir ļoti augstā līmenī. Mēs par viņiem vēl daudz dzirdēsim un labas lietas dzirdēsim.”
Arī pašus skolēnus uzvara nav padarījusi augstprātīgus. Jautāti, kur studēs pēc vidusskolas, visi atzina, ka vēlētos to darīt tepat LU Datorikas fakultātē.
