Sintija Ambote: Kā jūs vērtējat, varbūt esat arī studentu asociācijā par to sprieduši, vai jaunietis – students Latvijā kaut kā atšķiras no jaunieša jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī tieši iespēju vai priekšrocību ziņā?
Rūdolfs Aleksandrs Strods: Uz Eiropas fona Latvijā studējošie atšķiras ar vairākām iezīmēm vai precīzāk jāsaka, ka kardināli atšķiras. Viena no pamata lietām ir studējošo nodarbinātība Latvijā, tā šeit ir daudz augstāka nekā citur Eiropā, un tas, ko mēs redzam, ka Latvijā studējošajiem paralēli studijām ir arī jāstrādā, lai sevi vai ģimeni arī paralēli varētu nodrošināt. Līdz ar to viņi daudz mazāk var ieguldīties studijās, ir mazāk laika darbu rakstīšanai. Tas satraucošais faktors ir tas, ka šo strādājošo studentu skaits tieši pamata studijās - bakalaura līmenī ir gadu no gada tikai pieaudzis jau kopš 2008. gada. Un var izdarīt secinājumus, ka tas atbalsts, ko studējošie šeit Latvijā saņem, ir mazāks nekā citur Eiropā. Tāpat parādās tas, ka šie studenti nestrādā savā nozarē, bet tie, kas strādā savā nozarē, bieži var novērot, ka viņš tā vietā, lai pabeigtu studijas, ir ieguvis darba pieredzi un izvēlas strādāt, jo nereti var iztikt bez tā diploma. Šim studentam tas, iespējams, ir vienkārši aprēķins, bet, ja mēs skatāmies un valsts attīstību ilgtermiņā, tad iegūtā izglītība korelē ar daudzām pozitīvām lietām – tie ir zemāki veselības izdevumi, lielāka noturība pret dezinformāciju un augstāka dalība arī vēlēšanās.
Kura dalībvalsts Eiropā ir priekšzīmīga citām tieši jaunatnes politikā?
Mēs parasti skatāmies Ziemeļvalstu virzienā, jo tas ir virziens, kurā daudzi politikas veidotāji un arī sabiedrība gribētu iederēties, piemēram, Dānija vai Zviedrija. Tur izglītība ir daudz pieejamāka un atbalsts studējošajiem arī tiešām ir tāds, par kuru var arī izdzīvot. Šobrīd Latvijā studentu stipendijas bāze ir 140 eiro, nu, ja mēs paskatāmies, tad jau pirms energokrīzes ar šo summu bija grūti dzīvot. Savukārt, ja skatāmies uz Skandināvijas valstīm, tur ir ne tikai bezmaksas izglītība daudzviet, bet ir arī papildu atbalsta mehānismi. Tā vietā, lai students domātu par izdzīvošanu, viņš tiešām var fokusēties uz izglītības iegūšanu un viņš beigās iznāk no izglītības sistēmas kā kvalificēts speciālists.
Jaunieši ir tā sabiedrības grupa, kuru šobrīd visvairāk raksturo ģeogrāfiskā mobilitāte un studijas ārvalstīs?
Jā, es domāju, ka tā varētu būt. Arī es pats nereti jūtos kā Eiropas pilsonis un tas ir pateicoties tam, ka Siguldas jauniešu centrā, kurā es agrāk darbojos, man tika sniegtas šīs iespējas doties šajos "Erasmus" programmas apmaiņas braucienos. Bija kultūras apmaiņa, un arī par jaunatnes politiku devos uz Maltu, kas deva ieskatu un deva to vienotības sajūtu Eiropas kontekstā. Un šobrīd arī "Erasmus" programmas ir diezgan pieejamas studējošajiem, un tā mobilitāte ir gan Eiropas, gan Latvijas kontekstā. Pietiekami daudzi studenti izvēlas doties studēt uz citām pilsētām un noteikti jaunieši ir mobilāki nekā tas bijis līdz šim.
Kā savukārt piesaistīt un motivēt šos jauniešus atgriezties Latvijā?
Šis ir uzdevums valstij, jo, ja jaunietis dodas apmaiņas braucienā uz ārzemēm un viņam tur rodas sajūta, ka viņš tur būs uzklausītāks un vairāk atbalstīts nekā šeit, nu, tad diezgan loģiski, ka liela daļa jauniešu tur arī būtu gatavi palikt. Arī īpaši runājot par jauniešiem zinātnē un augstākās izglītības budžetu, nu, tas, ko mēs redzam ir, ka zinātnē Latvija neiegulda pietiekami daudz.
Pietiekami bieži zinātnieki arī jūtas tādā kā gūstā, jo viņiem ir jādzīvo no projekta uz projektu un, ja neiegūst projektu savai pētniecībai, tad sanāk, ka pētnieks paliek bez darba.
Kā mēs šajā gadījumā varam lūgt šiem spožajiem prātiem šeit palikt, ja viņi var doties, piemēram, uz Vāciju it īpaši medicīnas jomā un justies tur novērtēti un saņemt visus resursus, lai viņi ar savām zināšanām varētu darīt visu, ko viņi gribētu darīt. Tas ir būtībā valsts uzdevums – nodrošināt, ka tie cilvēki, kas dodas īslaicīgā studiju pieredzē ārpus valsts, lai viņiem nav sajūtas, ka viņi ir izbēguši no kaut kā briesmīga, bet, ka viņi tur ir devušies iegūt būtiskas zināšanas, kuras pēc tam nest Latvijas sabiedrībai atpakaļ.
Ņemot visu šo vērā, tad kā jums šķiet, vai jaunatnes politika šobrīd ir prioritāte Latvijā?
Par spīti tam, ka ir Eiropas jaunatnes gads, es nezinu, vai tā ir bijusi prioritāte. Tas, ko mēs redzam gan mēs kā studējošie, gan es darbojoties ar jaunatnes politiku novadu līmenī, tad nereti ir sajūta no politikas veidotājiem, kad mēģini viņiem skaidrot šīs problēmas, ka "tu jau esi tikai jaunietis un students, ko gan tu vari man pastāstīt". Tas noteikti nav attiecināms uz visiem politikas veidotājiem, bet bieži šī sajūta rodas un tā attieksme nereti sanāk, ka prasa no jaunieša, lai viņš uzvedas kā pieaugušais, bet joprojām pret viņu attiecas kā pret bērnu. Nu, tā diezgan absurdi sanāk. Tāpat šīs te reformas, kas pēdējā laikā ir bijušas, piesaukšu valsts aizsardzības dienestu, tad nav sajūta, ka ar jauniešiem un studējošiem būtu runāts laikā, kad kaut kas tiek izstrādāts. Tā vietā tiek pieņemts lēmums un pēc tam ir sekundāra doma, ka vajadzēja paprasīt viedokli vai paprasīsim tagad. Nu, tā sajūta ir tāda, ka jaunieši netiek līdz galam novērtēti. Skaidrs, ka jauniešiem ir arī trakas idejas, un tas ir tas nereti piesauktais jaunības maksimālisms, bet tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka tu esi jaunietis, vajadzētu arī ieklausīties, jo nav tā, ka jaunieši neko nesaprot un it īpaši mūsdienās. Pietiekoši daudzi jauni cilvēki paralēli formālajai izglītībai izglītojas arī interešu izglītībā un arī izmanto tiešsaistes resursus. Tas politikas veidotājiem būtu jāņem pretī un jāizmanto arī savā labā. Taču kopumā šogad Eiropas līmenī ir jūtams, ka šī ir prioritāte, kas atspoguļojas arī "Erasmus" mobilitātes jomas finansējumā, bet mēs varam darīt vairāk.
Man bieži rada divējādas sajūtas tas teiciens, ka "jaunietis ir mūsu nākotne", no vienas puses, jā, bet jaunietim būtu jābūt arī mūsu tagadnei.
Jau tagad jaunieši ir jāiesaista, jo liela daļa jauniešu Latvijā līdz tiem 25 gadiem jau ir ieguvuši augstāko izglītību un ir eksperti. Šodienas jaunieši būs tie, kas dzīvos ar šodienas valdības un Eiropas Savienības lēmumiem visilgāk un arī nesīs ilgāko finansiālo slogu pēc tam, jo sabiedrība noveco.
Bet vairākkārt ir uzsvērts tas, ka tieši jaunieši ir viena no neaktīvākajām pilsoņu grupām vēlēšanās. Kāpēc tā ir? Vai jaunieši ir politiski neaktīvi visur Eiropā?
Politiskā aktivitāte ir problēma šobrīd visur pasaulē, bet arī tostarp tieši jauniešu sfērā. Nu, šeit droši vien ir tas, ka, ja jaunietim apkārt vispirms vecāki stāsta, ka valdība ir slikta un Saeimā neviens neko nedara, un pēc tam tu aizej uz skolu un tur, nedod Dievs, arī pretī ir kāds skolotājs, kurš arī stāsta ko tamlīdzīgu vai nav motivēts. Vai arī, ja tu ej uz skolu, kur nav resursi, kas tev ir nepieciešami un tu vēl atgriezies mājās, kur ir jāsēž aukstumā, jo vecāki nevar nomaksāt rēķinus tagad ar energoresursu krīzi. Tad, kā mēs varam sagaidīt, ka jaunietis būs ieinteresēts piedalīties vēlēšanās, ja viņam apkārt visu laiku ir šī rezonanse, ka viss ir slikti, neviens neko nedara un nekas nenotiek. Nu, ja tas apkārt visu laiku skan, jaunietim jau nolaižas rokas. Tajā pašā brīdī arī tad, ja jaunietis grib būt aktīvs un izvēlās iesaistīties, sākumā, visticamāk, skolas līmenī vai novada līmenī politikas veidošanā, piemēram, tā varētu būt pasākumu veidošana, kāda publiskā apspriešana vai skolas līmenī cīņa par skolas formu atcelšanu vai ieviešanu, tad pretī viņš nonāk situācijā, kur pieaugušais viņam saka, ka tu esi jauns un neko nesaproti. Nu, tas pats bēdīgākais ir tas, ka ar to saskaras tieši vismotivētākie jaunieši un sanāk tāda sniega bumba, kas veļas, un vienkārši zūd arī tā ticība tai demokrātiskajai institūcijai kā tādai, kas pats par sevi jau ir diezgan briesmīgi.
Un kāda tad būs tā nākotne jaunatnes politikas jomā – pesimistiska vai plaukstoša?
Kurss ir uzņemts pareizais, proti, vismaz ir sajūta, ka vējš pūš pareizajā virzienā, kur tik traki nemaz nav. Aizvien vairāk novados parādās jauniešu domes, tiek veicināta izpratne augstskolās un vidusskolās par studējošo un skolēnu pašpārvaldēm. Šī iesaistes kultūra veidojas, bet tagad to ir būtiski attīstīt un nostiprināt. Lēnu garu mēs kāpjam pa tām kāpnēm, kur jaunietis tiešām arvien vairāk tiek uztverts kā nopietns sadarbības partneris un daļa no lēmumu pieņemšanas procesa, bet ceļš līdz augšpusei ir diezgan ilgi ejams vēl un tuvāko 10 gadu laikā mēs droši vien vēl nenonāksim vietā, kur jaunatnes politika ne tikai domā par jaunieti, bet arī iesaista viņu tās veidošanā.
Nav jau sarežģīti uzaicināt ciemos jaunieti un nosēdināt, lai uztaisītu kopēju fotogrāfiju, bet sarežģīti ir sadzirdēt to, ko jaunietis saka, un ņemt arī to vērā.
