Sintija Ambote: Saeimas Izglītības apakškomisijā šonedēļ notika diskusija par budžeta vietu skaita samazinājumu pedagoģijas studijās. Pēc Augstākās izglītības padomes sagatavotajiem datiem šogad tieši izglītības un pedagoģijas programmās paredzētas 1942 vietas, kas ir par 53 vietām mazāk nekā iepriekšējā gadā. Kā tas ietekmē studentus, cik būtiska loma ir tieši budžeta vietām profesijas izvēlē?
Kristafers Zeiļuks: Tā nevajadzētu būt, ja ir nepieciešami šie speciālisti un LIZDA [Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība] arī ir identificējusi, ka pedagogu skaits ir kritisks, tad mēs nevaram griezt nost šīs budžeta vietas. Ir jāņem vērā arī tas, ka Latvijā studējošie nāk no dažādiem sociālekonomiskajiem foniem un ir studējošo liela daļa, kuriem ir būtiski, vai viņu izvēlētajā profesijā būs budžeta vietas; un pavisam noteikti mēs neatbalstām, ka šis vietu skaits tiek samazināts. Mums būtu jāvirzās pretējā virzienā, ka augstākā izglītība ir pilnībā dotēta no valsts un katram studējošajam ir iespēja izvēlēties karjeras ceļu.
Komisijā ministrija gan pēc saviem datiem komentēja, ka ir par 27 vietām mazāk? Cik viegli vispār orientēties datos un diskutēt?
LIZDA runāja par šo Augstākās izglītības padomes sagatavotu kopsavilkumu. Kā es saprotu no komisijas, tad tur ir kāda tehniska kļūda bijusi, un ministrija precizēja, ka samazinājums ir par 27 vietām. Kur ir taisnība, es nevaru spriest, es teiktu, ka jāpaļaujas uz ministriju, kas gatavo šos lēmumus. Taču jebkurš samazinājums ir būtisks pie pedagogu trūkuma.
Bez budžeta vietām studentiem ir iespēja pretendēt arī uz valsts garantētajiem kredītiem. Kā patlaban vērtējat finansējuma pieejamību studiju kreditēšanai?
Šobrīd tas ir pietiekams, un ministrija ir paudusi, ka ar to pietiks. Mēs uz to paļaujamies un turam pie vārda, lai neatkārtotos pagājušā gada situācija, kad septembrī, uzsākot studijas, daļa studentu var palikt bez šīs iespējas.
Kā šķiet, vai šī nevienlīdzības plaisa starp tiem studentiem, kam ir līdzekļi studijām, un tiem, kam nav, ir mazinājusies vai padziļinājusies arī kovida apstākļu un energokrīzes kontekstā?
Ja mēs skatāmies kontekstā ar šīm krīzēm, tad, protams, ka tas samazina studējošo iespējas strādāt vai pietiekami nopelnīt izdzīvošanai. Tas var mainīt prioritātes, un tās sekas mēs redzēsim šī gada studentu atbiruma datos – cik tad daudzi ir pārtraukuši studijas šogad.
Tas var atspēlēties arī uz uzņemšanu, jo studējošie nebūs pārliecināti par savām iespējām izdzīvot studiju procesā un, iespējams, aizies uzreiz darba tirgū mazāk kvalificētās profesijās.
Tādējādi mēs zaudējam potenciāli spožus prātus. Manuprāt, šī nevienlīdzība, visticamāk, šobrīd palielinās studentu vidū, jo tie, kas ir stabilā finansiālā situācijā, arī šo krīzi pārdzīvos, bet tie, kas ir mazāk nodrošināti, tur varam prognozēt, ka būs atbirums. Mums ir jādomā, kā papildus stimulēt studējošos. Tāpēc arī mēs LSA sākam diskusijas iekšēji, lai apzinātu situāciju, un tad arī runāsim ar ministriju.
Ir jau kādi konkrēti priekšlikumi, kā to situāciju uzlabot?
Konkrētus priekšlikumus mēs izstrādāsim darba grupās un diskusijās. Viens no atbalsta mehānismiem, lai arī esam pateicīgi, ka stipendijas no 99 eiro paceltas uz 140 eiro, bet tomēr skatoties plašākā kontekstā, tad tomēr tās paaugstinātās 200 eiro stipendijas palīdzētu šajos paaugstinātu energoresursu cenu apstākļos. Tas ir viens no mūsu piedāvājumiem – atgriezt stipendijas 200 eiro apmērā, un diskutēsim vēl par citiem piedāvājumiem, kas izskanēs.
Mācības lielākoties augstskolās notiek klātienē, bet tagad jau ir pagājis ilgāks laiks un ir jau studentu paaudze, kas sāka un joprojām mācās, sadzīvojot ar dažādiem ierobežojumiem. Vai tas ietekmē zināšanu kvalitāti?
Konkrēti pētījumi Latvijā nav veikti. Augstskolas pašas regulē šo studiju procesu individuāli, vērtējot, vai studiju procesam jābūt klātienē vai attālināti. Protams, klātienes studijas ir tas, pie kā mums būs jāatgriežas, un mēs nevaram mūžīgi attālināti studēt, jo zūd kontakts tīri mentālās veselības ziņā, un mēs nevaram savstarpēji tīkloties un apmainīties ar idejām, kas rodas studiju procesā. Arī komunikācija ar pasniedzējiem ir ļoti dažāda, šī izpratne un zināšanas par digitālo palīglīdzekļu izmantošanu atšķiras. Viens ir nolasīt lekciju "Zoom", bet otrs ir interaktīvi veidot mazas diskusiju grupas, bet tur ir jābūt atbilstošām zināšanām pretī. Tāpat arī kursa biedrus mēs nevar satikt pārtraukumos starp lekcijām, lai veidotu sadarbības padziļinātos pētījumos utt. Tā šobrīd iztrūkst, jo man paveicās sākt studijas klātienē vēl pirms pandēmijas.
Kad jūs sākāt?
Tas bija tas akadēmiskais gads, kad sākās pandēmija. Rudenī uzsāku un līdz tam pavasarim mums izveidojās laba savstarpējā komunikācija ar studiju biedriem. Taču, runājot ar tiem studējošajiem, kas satikuši savus kursabiedrus vienu reizi, tad ir izslēgta šī domu apmaiņa par konkrētām tēmām, jo studiju process nebeidzas ar lekciju, bet tas iet cauri visiem gadiem – tā ir kopīga mācīšanās, studiju darbi utt. Kursabiedri atvieglo to procesu, un tu nejūties tik ļoti viens tajā, kā tas ir tagad. Un te komplektā nāk mentālā veselība, ka, studējot attālināti, ir motivācijas trūkums.
Ko darīt ar mentālo veselību, kādam nodrošinājumam būtu jābūt šajā jomā, kā šobrīd pietrūkst?
Būtu nepieciešama iespēja studiju procesā vienmēr sasniegt augstskolā kādu atbalsta personu. Tas viss atduras pret finansēm.
Piemēram, lielajās universitātēs – Rīgas Stradiņa universitātē vai Latvijas Universitātē, tur piedāvā psihologa konsultācijas, jo var to atļauties, bet mums ir arī mazākas augstskolas, kur ietekme uz budžetu ir lielāka,
un te mēs redzētu, ka no ministrijas puses varētu būt kādi studējošajo mentālās veselības stiprināšanai paredzēti pasākumi. Tās var būt sporta aktivitātes, psihologu konsultācijas utt., lai studenti justu, ka viņi ir joprojām nepieciešami. Šobrīd pieaug energoresursu cenas, daļa studējošo vēl zaudēja savus pamata darbus, kas rada stresu par to, kā tu izdzīvosi. Jāstudē, bet tu vēl nevari aprunāties ar tiem, kas, iespējams, ir līdzīgā situācijā, tad tas viss ir liels spiediens uz studējošo. Te ir nepieciešami kādi atbalsta pasākumi, to šobrīd pietrūkst, un mēs esam par to runājuši pērn, bet pagaidām konkrētus rezultātus neesam sagaidījuši.
Kāda ir studentu vakcinācijas aptvere? Pagājušā gada nogalē Latvijas Radio aptaujātās augstskolas norādīja, ka tā ir virs 90%, vai tā pieaug?
Vienu brīdi tā aptvere bija tāda pati kā kopumā sabiedrībā, tad mēs kopīgiem spēkiem nonācām līdz šiem 90%, un tas rādītājs arī aug. Jaunais aktuālais jautājums būs par balstvakcināciju. Lai arī augstskolās tā netiek prasīta kā obligāta, tomēr mēs mudināsim studentus to darīt, ja tas ir ceļš ārā no pandēmijas. Jautājums, kas notiks ar tiem, kas izvēlējušies nevakcinēties. Ir augstskolas, kur studijas rīko hibrīdformātā – daļa studējošo ir klātienē, daļa piedalās attālināti. Tad mēs to redzam kā ieguvumu nezaudēt šos studējošos.
