Strupišs saskata valsts, nevis tiesu varas atbildību par gadu desmitiem neiztiesātām lietām

Divdesmit septiņi gadi pirmās instances tiesā šogad aprit kādam kriminālprocesam par nepilngadīgas meitenes izvarošanu. Cietusī mirusi, tā arī nesagaidot pat pirmās instances tiesas spriedumu, kamēr apsūdzēto daudzus gadus neviens nemaz nemeklē. Vai un kam par tik ilgu tiesas procesu būtu jāuzņemas atbildība? To Latvijas Radio vaicāja Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam.

Intervija ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Aigaru StrupišuIndra Sprance

Intervija notika pēc tam, kad Tieslietu padomē uzklausīts darba grupas ziņojums par tiesu efektivitātes stiprināšanu, kur tiesvedību termiņi ir viens no centrālajiem jautājumiem. Tieslietu padomes darba grupa ieteikusi izvērtēt cēloņus tiem tiesvedības procesiem, kas tiesās šobrīd atrodas desmit un vairāk gadus.

Indra Sprance: Piemēram, vissenākā lieta, kas ir 30 gadus, ir par 100 kg gaļas zādzību Apē no šķūnīša, un šī lieta joprojām nav izskatīta pirmajā instancē, varbūt nākamgad beidzot tai varētu būt spriedums. Ja tiktu izveidota ekspertu darba grupa, ko viņi mēģinātu noskaidrot un kāds būtu risinājums, lai turpmāk tas tā vairs nenotiku? Kas tieši te būtu jāpēta?

Aigars Strupišs: Tur ir jāsaprot, kas ir iemesls. Katrai šāda veida kavēšanās ir savs iemesls. Ir lietas, kuras tiek kavētas tāpēc, ka apsūdzētais ir meklēšanā. Apsūdzētā nav – lieta stāv. Citas lietas ir, kur ir, piemēram, 15 liecinieki, – te viens neatnāk, te otrs neatnāk, tiek atlikta tiesas sēde. Tiesnesim arī kalendārs ir pilns – viņš atliek uz pusgadu, pēc pusgada cits liecinieks neatnāk, un tā tas velkas. Te ir smags jautājums par tiesneša darba menedžmentu, kā viņš pats menedžē tās lietas.

Kādā sanāksmē, kur bija saruna ar policiju, Iekšlietu ministriju, jau teicu, ka varbūt jāgroza likums. Tos, kuri nenāk, – vienreiz tu neesi atnācis, iepriekšējā vakarā tevi sagaida no darba pie dzīvokļa, aizved uz kameru – īslaicīga aizturēšana, un no rīta tevi aizgādā uz tiesu. Tad varbūt tādu vajag to risinājumu, ja nestrādā nekas cits.

Mums vajadzētu kaut kā, iesaistot Veselības ministriju, izveidot kaut kādu mehānismu, lai tiesas var ļoti ātri pārbaudīt slimības lapu pamatojamību, jo, tikko sākas tiesvedība, tā visi sāk slimot.

Un ir gadījumi, kad tiesnesis nenoslinko, – arī aizsūta šo slimības lapu uz pārbaudi. Taču tas prasa ilgu laiku.

Kamēr tas viss iziet cauri, viņam jau ir nākamā slimības lapa! Interesantākais, pat, ja tās slimības lapas tiek atzītas par nepamatoti izdotām, ar ārstiem nekas nenotiek.

Šobrīd bieži vien ir tā, ka, piemēram, noticis kautiņš daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Izmeklētājs apstaigā visus dzīvokļus un pieraksta visus lieciniekus. Viņam ir 50 liecinieki. Pietiktu ar diviem, trim, bet viņš visus 50 sūta uz tiesu un prokuratūra to izlaiž cauri. Tas nav vajadzīgs, jātrenē izmeklētāji un prokuratūra, lai tā nedara. Jo, ja tas aiziet uz tiesu, tad tiesai nekas cits neatliek kā viņus aicināt.

Indra Sprance: Labi, bet ir kāda lieta senāko lietu desmitniekā, kur izskatās, ka tomēr jāmet akmens ir tiesas pusē. Proti, tas ir stāsts par nepilngadīgas meitenes izvarošanu. Krimināllieta tiesā stāv 27 gadus pirmajā instancē. Pēc tam, kad izskanēja pirmais raidījums par šo lietu, es palūdzu tiesai noskaidrot precīzi, ko tad tiesa ir darījusi. Ir skaidri redzams, ka 2004. gadā policija atbildēja, ka apsūdzēto nevar atrast un viņš vairs nav meklēts. Tātad no 2004. gada šī lieta ir stāvējusi Balvu tiesā līdz 2018. gadam, pēc tam pārsūtīta uz Alūksnes tiesu un tagad turpinās jau 27. gadu šī kriminālprocesa iztiesāšana. Pa to laiku nomirušas gan upuris, gan upura pārstāve. Es mēģinu saprast – vai kādam vispār būtu jāuzņemas par to atbildība un kuram?

Aigars Strupišs: Tā ir, protams, primāri tiesneša atbildība, taču – arī tiesas priekšsēdētāja atbildība. Tagad mēs mēģinām iedarbināt to sistēmu, lai tiesas priekšsēdētāji beidzot pilda savu likumā noteikto pienākumu – uzraudzīt, veikt termiņa uzraudzību.

Indra Sprance: Te ir vēl kāds aspekts. Runājot ar iesaistītajiem, ir skaidrs, ka termiņš ir tik nesaprātīgi ilgs, ka vienalga, pēc kuras desmitgades būs spriedums, vairs nevar runāt, ka spriedums būs bargs vai taisnīgs, jo visdrīzāk, ka šī nesaprātīgā termiņa dēļ, pat ja vaina pierādīta, neviens reālu sodu, visticamāk, nesaņems. Tad kādu vēsti, jūsuprāt, tas nodod sabiedrībai?

Aigars Strupišs: Sliktu vēsti. Tas norāda to, ka valsts netiek galā.

Indra Sprance: Valsts vai tiesu sistēma netiek galā?

Aigars Strupišs: Es teiktu, ka valsts kopumā, jo tiesas ir gala produkts. Tiesas dod gala produktu. Kur ir problēma? Varbūt problēma ir tāpēc, ka tas izmeklētājs 50 lieciniekus aizsūtījis uz tiesu, kurus nevar savākt, tad šādā gadījumā tā nav tiesas vaina. Citā gadījumā –

ja tiesnesis ieliek lietu atvilktnē un desmit gadus neliekas ne zinis, tā ir tiesas vaina. Situācijas var būt dažādas.

Indra Sprance: Vai šobrīd situācija tiesu varā ir labāka un neviens kriminālprocess tiesā nevar tikt vienkārši aizmirsts?

Aigars Strupišs: Ziniet, tad ir jātaisa revīzija, jāskatās. Jo, saprotiet, kaut kas ar tām lietām ir jādara. Vai nu viņas ir jāizbeidz, ja tam ir kaut kāds pamats, vai nu jāaptur tiesvedība, oficiāli to pasakot – mēs apturam tiesvedību, piemēram, apsūdzētais ir prombūtnē, nav zināms, kur. Mēs apturam, bet tad ir procesuālais statuss skaidrs. Bet es pieļauju, ka varbūt kaut kur kāda lieta – es nevaru pateikt ne jā, ne nē, – bet varbūt kaut kur kāda lieta bez apturēšanas vienkārši stāv. Tā nedrīkstētu būt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt