Šobrīd šī klase kļuvusi par savdabīgu un atraktīvu muzeju, kurā var ievingrināt roku senajā rakstībā ar tinti un spalvaskātu, palasīt Vecā Stendera "Bildu ābeci", ietērpties seno latviešu pirmajos skolas tērpos un pat uz ceļiem kaktā pastāvēt uz zirņiem, lai izprastu, cik smagi un nopietni savulaik mūsu senčiem nācies kāpt zinību kalnā.
Ilūkstes novada domes attīstības plānošanas speciāliste, novadpētniece Zanda Lisovska kopā ar Eglaines pagasta pārvaldes kultūras un tūrisma organizatori Santu Sutiņu-Zutiņu ver vaļā nu jau bijušās Eglaines skolas durvis.
"Tā jau ir bijusī Eglaines pamatskola, vēl pēdējo gadu, pirms pavisam aizvērās, tā bija kā Raiņa vidusskolas filiāle. Diemžēl vairāk cilvēku, skolēnu nekļūst, tāpēc nācās skolu vērt ciet. Ēkas protams ir žēl, žēl to pamest, pašvaldības dara, ko var, pa ziemu kurina, lai tā nesabrūk. Te arī Stendera klase."
Viss no koka – sienas, skolotāja galds, skolēnu soli, sens skapis, tāfele, tintnīcas – tā ir liecība, kā savulaik izskatījās mācību klase, kurā zinības guva mazie latvju bērni. Pirms diviem gadiem tā bija iecerēta kā atvērta mācību klase skolēniem, klases tapšanas vēsturi stāsta Zanda Lisovska.
"Tas bija pirms nepilniem diviem gadiem, kad noslēdzās septiņu partneru pārrobežu projekts „Ceļo gudri – apceļo Lietuvu un Latviju”. Ilūkstes novada pašvaldība izvēlējās atjaunot klasi Eglaines pamatskolā. Tajā brīdī šī ēka bija apdzīvota, un mēs cerīgi skatījāmies, ka bērni varēs gan ikdienā izmantot kādām klases aktivitātēm šos materiālus, gan uzņemt ciemiņus. Taču laiks ieviesa savas korekcijas un visu paredzēt nevarēja. Tāpēc šobrīd ar prieku uzņemam ikvienu garāmbraucēju, viesi, ciemiņu, kas te vēlas iegriezties. Mums te bijušas arī Stendera laika stundas ar atrakcijām, iespējām pamācīties, šobrīd viss ir pieklusis, bet ceram, ka viss atgriezīsies," sacīja Lisovska.
Pandēmijas laiks arī viesis savas korekcijas šīs klases darbībā, taču tagad, kā izrāda Santa Sutiņa-Zutiņa un Zanda Lisovska, Stendera laika klase atkal gaida apmeklētājus.
"Ir tāfelītes, kur iemēģināt roku senajā rakstībā. Kā tiek tie burtiņu likti kopā, jo tā senā rakstība nav tik vienkārša. Var izmēģināt arī tērpus, kas speciāli šūti un kas autentiski laikiem pirms 150 gadiem, lai arī nav no tālajiem Stendera laikiem, jo Stenders dzīvoja pirms 300 gadiem. Tomēr to Stendera laika sajūtu te var izjust.. Ja kāds no skolēniem neklausa, to var arī sodīt, nostādot uz ceļiem stūrī uz zirņiem. Tā arī ir tā laika izjūta. Tās tūristu grupas, kas te pabija, šīs iespējas izmēģināja ar prieku."
Stendera laika klases vērtība ir īpašā aura, ko cenšas uzturēt tās veidotāji, tā ir pieskaršanās vēsturei, latviešu valodai un rakstībai, uzsver Zanda Lisovska.
"Mēs mēģinām pacelt gaismā aizmirsto pirmsākumu, no kā mūsu valoda veidojās, no kādiem burtiem. Mums ir arī vecā ābecīte vairākos eksemplāros ar Stendera pierakstiem un skaidrojumiem. Bet būtībā Stenders pēc sevis jau ir atstājis lielu vērtību bagāžu – globusu, pārdomas teoloģijā, pasakas, fabulas un stāstus, arī tā pati ābece. Mēs te mēģinām uztvert to Stendera auru, kā ir būt tajā laikā nezinātājam... jo tu esi tikpat liels nezinātājs, kā toreiz tie zemnieka bērni. Kā ir būt zemnieka bērnam? Apzināties, saprast, uzzināt, ja kaut kas nesanāk – sajust tos zirņus zem ceļiem. Tas ir ļoti īpaši tad, kad patiešām tajā iedziļinās, bet, ja to uztveram tikai kā izklaidi, tad tā arī paliek kā izklaide.”
Jebkurā gadījumā prātā tomēr paliek svarīgākais, tā būtība un devums, ko Vecais Stenders – latviešu pirmās ilustrētās bilžu ābeces ("Bildu ābice"; 1787) autors – ir atstājis latviešu tautai.
