ĪSUMĀ:
- Pašlaik vienīgo stāvparku Ulbrokā braucēji tikpat kā neizmanto.
- Neviens neuzņemas aktīvi virzīt uz priekšu stāvparku ideju.
- Lai gan par plāniem runāts, Rīgas dome lielveikaliem konkrētus piedāvājumus neizsaka.
- Potenciāliem lietotājiem svarīga maksa un laba sabiedriskā transporta infrastruktūra.
- Plānos par stāvparkiem runāts jau pirms 10 gadiem.
- Tagad top jauni plāni - ieviest stāvparku sistēmu piecos etapos, līdz 2025.gadam.
- Domē gan izskan viedoklis, ka stāvparks ir pagātne.
Ulbrokas stāvparkā – viens klients dienā
Ulbrokas ielā 13 atrodas līdz šim vienīgais Rīgas pašvaldības iekārtotais stāvparks jeb „park & ride”. To te iekārtoja pirms sešiem gadiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka tas nav speciāli veidots stāvparks – četrstāvu autostāvvieta kvartāla dziļumā celta kopā ar pašvaldības īres mitekļiem, un dome nolēma tajā paeksperimentēt arī ar „park & ride” funkciju.
Princips vienkāršs: iebraucot Rīgā, varat atstāt savu auto tur, reģistrēt divus braucienus sabiedriskajā transportā, un stāvparka izmantošana būs par velti (maksa par to gan tāpat nav liela – viens eiro diennaktī). Taču šim eksperimentam, maigi sakot, nav bijis lielas atsaucības.
Šādi to izmanto apmēram viens cilvēks dienā. Pārsvarā te „parkojas” vietējie.
„Mēs rēķināmies, ka tās varētu būt 300 – 400 automašīnas,” tik optimistiskas bija toreizējā vicemēra Andra Amerika aplēses Latvijas Televīzijai Ulbrokas ielas stāvparka atklāšanā 2012. gada decembrī.
Diezgan drīz gan atklājās, ka šī stāvvieta kā „park & ride” izmantota vien ap 300 reižu gada laikā. Arī nākamajos gados cipari nav daudz mainījušies.
„Protams, to kā „park & ride” izmanto ļoti maz, jo [satiksmes] mezglojums, kas ir blakus šai stāvvietai, ir gana slikts, lai tiešām kāds pārsēstos,” atzina „Rīgas satiksmes” runasvīrs Viktors Zaķis.
Viņš tagad nemaz neslēpj, ka jau sākotnēji uz aktīvu Ulbrokas ielas stāvparka lietošanu lielas cerības nav liktas. Lai gan 2012. gada nogalē pati „Rīgas satiksme” savā mājaslapā ziņoja, ka „darbu sāk pirmā „park & ride” autostāvvieta”, tagad Zaķis uzsver: plāns bijis vien pārbaudīt e-talonu funkcionalitāti ārpus sabiedriskā transporta, jo radusies tāda iespēja jau uzceltā, bet pustukšā daudzdzīvokļu namu stāvvietā.
„Es gribu uzsvērt, ka šī stāvvieta netika celta kā „park & ride”, tā tika pielāgota, lai pārbaudītu sistēmu. (..) To nekādā gadījumā nevar saukt par „park & ride”. Vienīgais, kāpēc to var tā saukt, ir tāpēc, ka tā ir pirmā vieta, kur šī funkcionalitāte tika pārbaudīta. Bet principā „Rīgas satiksmes” uztverē „park & ride” pa īstam darbojas tur, kur ir kārtīgi [satiksmes] samezglojumi. (..) Un noteikti vislabāk tas darbotos pie tramvajiem. Jo tramvajs ir ātrāks,” stāstīja Zaķis.
Lai ātrāki būtu arī autobusi un trolejbusi, savukārt būtu jāaudzē sabiedriskā transporta joslu skaits pilsētā, uzsvēra Zaķis.
Trūkst čempiona ar karogu
Atklājot Ulbrokas ielas stāvparku, toreizējais vicemērs Ameriks pauda apņēmību līdzīgu stāvvietu attīstīt pie tirdzniecības parka „Dole”, gar kuru iet tramvajs. Taču rīcības nebija.
„Nē, man nav tādas informācijas, ka mums būtu bijis kāds tālāks [piedāvājums],” par Ulbrokas ielā pārbaudītās e-talonu sistēmas pielietojumu citās stāvvietās tagad pauda Zaķis.
To, ka autobraucējiem labpatīk atstāt auto ērtās vietās blakus ātram sabiedriskajam transportam, praksē apliecina tirdzniecības centra „Alfa” gadījums Teikā.
„Precīzu pētījumu mums nav, kā tas ietekmē tirdzniecības centrus, bet bija novērota tendence kaut vai pie tā paša tirdzniecības centra „Alfa”, kur cilvēki ilgstoši atstāja savas automašīnas,” stāstīja Andis Kublačovs, „Linstow Center Management” projektu direktors.
„Tas ir varbūt nedaudz paradoksāli un neveikli arī tirdzniecības centram, ka tās automašīnas bieži vien tika novietotas ērtākajās vietās un stāvēja tur visu dienu,” viņš piebilda.
Tādēļ „Alfā” ieviesa četru stundu stāvēšanas ierobežojumus. Pēc Kublačova teiktā, tas neformālā stāvparka problēmu ir mazinājis. Tomēr viņš kā eksperts, kurš pats savulaik strādājis Pilsētas attīstības departamentā un vada arī Latvijas Teritoriālplānotāju asociāciju, atzīst – stāvparku ieceres līdz šim virzītas lēni.
„Noteikti gribētos šo tempu ātrāku un daudzās lietās, kas būtu jārisina. (..) Bet katrai tēmai ir vajadzīgs šis viens čempions, kurš virzītu uz priekšu ar karogu – jā, tas ir tas, ko mums vajag! Ja vajag veloceliņus un ir, kas tos virza, tad viņi arī attīstīsies. Tas pats ir, piemēram, ar ceļu būvniecību vai satiksmes ierobežojumiem. Un stāvparku attīstībā tāda čempiona nav bijis,” secināja Kublačovs.
“Visi krata galvas, gan pašvaldībā, gan transporta speciālisti – jā, vajag, bet neviens to īsti neuzņemas, jo saprot, ka tas būtu zemesgabals, kas lietotājiem faktiski būtu jādod gandrīz bezmaksas lietošanā,” sacīja Kublačovs.
Pašvaldība lielveikaliem konkrētus piedāvājumus neizsaka.
Lai gan bijušais Rīgas vicemērs Ameriks vēl pirms gada Latvijas Televīzijā klāstīja plānus par sadarbību ar lielveikaliem stāvparku lietā, “jo arī lielveikaliem tas ir izdevīgi”, „Linstow” pārstāvis Kublačovs teica, ka konkrētu sarunu ar pašvaldību nav bijis.
„Stāvparki ir pieminēti vairāk vai mazāk garāmejot - kā ideja. Bet nekad nav bijis konkrēta piedāvājuma, ka pašvaldība gribētu nomāt vai ka mēs ar konkrētu cenu gribētu kaut ko piedāvāt. Tik tālu nav bijis,” atzina Kublačovs.
Viņa ieskatā risinājumi varētu būt dažādi – pašvaldība varētu nomāt kādu daļu, piemēram, no „Alfas” stāvvietas, un tad tā „park & ride” lietotājiem būtu par brīvu, vai arī tas būtu maksas pakalpojums pašiem lietotājiem.
„Protams, cilvēki sagaida – ja viņiem ir jāatstāj automašīna un tālāk jābrauc ar sabiedrisko transportu, tad principā viņiem šai sabiedriskā transporta biļetei būtu jābūt bez maksas vai lētākai nekā ikdienā, lai viņi būtu motivēti. Mūsu motorizētajai sabiedrībai tas ir diezgan grūti pieņemams faktors,” sprieda Kublačovs.
Potenciāliem lietotājiem svarīga maksa un transporta infrastruktūra
„Es jau gadus desmit katru dienu braucu no Līgatnes uz Rīgu un atpakaļ,” stāstīja Sigita Šulca. Viņa strādā Rīgas centrā, valsts pārvaldē. Kādreiz uz Rīgu braukusi arī ar autobusu, bet, kopš darbam centrā ir bezmaksas stāvvieta, pārkāpusi automašīnā. Tam gan ir citi trūkumi.
„Mēs parasti braucam ļoti agri, lai nesanāktu sastrēgumi. No Līgatnes līdz Rīgai ir apmēram 30-35 minūtes, bet tālāk, līdz darbam centrā, paiet 40 minūtes. Parasti es no mājām izbraucu pusseptiņos. Ja esmu šeit piecas, desmit minūtes vēlāk, es jau esmu sastrēgumos,” stāstīja Sigita.
Vai Sigita izmantotu stāvparku pilsētas nomalē, ja tāds būtu?
„Viss ir atkarīgs, kā tiek tālāk. Šobrīd sabiedriskais transports brīžiem ir tāds, ka kāpt iekšā negribas. Otrs – cik tas maksā,” atzina Sigita.
“Tā kā es pašlaik esmu studente, tad man tas būtu lētāk. Bet, ja es nebūtu, tad man [transporta biļetes] sanāktu dārgāk, nekā ar savu mazlitrāžas auto aizbraukt līdz centram un atpakaļ. Starp citu, es labprāt izmantotu iespēju braukt ar riteni līdz vietai, kur varu atstāt auto, ja būtu laba veloinfrastruktūra. Esmu sportiska, un man patiktu tāda iespēja izkustēties,” klāstīja Sigita.
Uz darbu Rīgā Sigita ved arī kolēģi Pēteri Veģi. Viņš piekrīt: lai gribētos lietot „park & ride” sistēmu, galvenais būtu labs un ātrs sabiedriskais transports.
„Esmu dzīvojis Luksemburgā, kur ir šis „park & ride”, bet arī tāpat – pilsētas centrs ir ar šaurām ieliņām, un sabiedriskais transports pīķa stundās ļoti lēni virzās uz priekšu. Tā kā tiešām ir jāpārdomā sabiedriskā transporta plūsma, ja to organizē šādā veidā,” secināja Veģis.
Spriež jau gadiem, darbi neseko
Par vajadzību Rīgas nomalēs veidot stāvparkus, kas mudinātu iebraucējus pārsēsties sabiedriskajā transportā, ietaupīt par maksas stāvvietu, mazinātu sastrēgumus un uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētā, tiek runāts vismaz kopš 2000. gadu sākuma.
Šā brīža Rīgas attīstības plāns paredz, ka „pirmā un svarīgākā ir pilsētas nozīmes autonovietņu izveidošana, kura sevī ietver (..) lielas ietilpības autonovietnes ap dzelzceļa loku (ietilpība līdz 1500 automobiļiem) un „Park&Ride” stāvvietas (orientējošā ietilpība līdz sešiem tūkstošiem automobiļu) pie pilsētas robežas”.
Satiksmes ministrijas pasūtītajā Rīgas un Pierīgas mobilitātes plānā pirms desmit gadiem bija norādīts, ka “sekmīga stāvparku ieviešana Rīgā ir iespējama vienīgi tad, ja tiek veiktas attiecīgās investīcijas sabiedriskā transporta braukšanas priekšrokas nodrošināšanas sistēmās pie luksoforiem un infrastruktūrā maršrutos, kuros rodas sastrēgumi. Otrais sekmīgas stāvparku ieviešanas priekšnoteikums ir stāvvietu trūkums vai dārga stāvvietu izmantošana brauciena galavietā.
Rīgā ieteicams sākt stāvparku ieviešanu ar nelieliem eksperimentāliem stāvparku projektiem.”
Šis plāns ieteica pirmos stāvparkus izveidot Dreiliņos un rajonos pie tirdzniecības centriem „Alfa”, „Dole” un „Spice”. Praksē nekas no tā nav īstenots.
Tagad, iespējams, lietas mainīsies.
Desmit gadus pie varas esošais Rīgas mērs Nils Ušakovs („Saskaņa”) pērnruden paziņoja, ka ķersies pie centra atslogošanas no auto un talkā sauks pazīstamos dāņu pilsētplānotājus no Jana Gēla arhitektu biroja.
„Mums tiešām ir ļoti būtiski samazināt mašīnu skaitu. Ja runājam par izaicinājumiem, par dzīves kvalitāti, tad būtu vērts atcerēties, ka iedzīvotāju skaits Rīgas centrā pēdējo gadu laikā ir samazinājies divkārt. Līdz ar to centrs zināmā mērā ir pārvērties par vietu, caur kuru brauc, bet tomēr cilvēki tur negrib dzīvot,” atzina mērs.
Ko īsti dara dome?
Tad ko īsti pašvaldība šobrīd dara, lai autobraucējiem būtu ērtāk atstāt spēkratus ārpus centra? Satiksmes departamentā Latvijas Radio atbildēja, ka stāvparku ieceres nav viņu kompetencē. Un sūtīja uz Pilsētas attīstības departamentu.
„Teiksim tā – mēs ejam ļoti secīgi. Un es domāju, ka soli pa solim mēs tiešām tuvināmies tai īstenošanai jeb stāvparku sistēmas ieviešanai,” prognozēja departamenta direktora vietniece un Pilsētvides attīstības pārvaldes vadītāja Ilze Purmale.
Par ātru gan šo tuvināšanos nenosauksi, jo attīstības departamenta plāni par stāvparku ieviešanu runā jau gadiem.
Purmale skaidroja: ar stāvparkiem vieniem pašiem nepietiek – jābūt sazobei ar sabiedriskā transporta plāniem, un ne viss ir tikai Pilsētas attīstības departamenta kompetencē. Tagad top atkal jauni dokumenti.
„Šobrīd mēs strādājam pie jaunā Rīgas teritorijas plānojuma 2030. gadam, un tā ietvaros pasūtījām izpēti „Rīgas autostāvvietu politikas un attīstības koncepciju”. Tās ietvaros tika izstrādāts arī stāvparku attīstības plāns,” viņa klāstīja.
Un tas paredz ieviest stāvparku sistēmu piecos etapos.
No 27 piedāvātajām vietām 17 atrodas uz pašvaldības zemes, un septiņās no tām stāvparkus varētu iekārtot jau līdz 2025. gadam.
To paredz pašlaik topošais dokuments ar sarežģīto nosaukumu „Rīgas transporta sistēmas ilgtspējīgas mobilitātes programma”. Tieši tā izstrādē Rīgu konsultē Gēla birojs.
„Tas būtu pirmais posms, kurā izvēlas tās vietas, kurās vismazāk vajadzīgi ieguldījumi. Respektīvi, jau kaut kādi esoši stāvlaukumi, pirmkārt, uz pašvaldības zemes, lai nebūtu vajadzības atsavināt,” skaidroja Purmale.
Tas gan raisa bažas, vai neatkārtosies neveiksmīgais Ulbrokas ielas scenārijs – iekārtoja tur, kur bija vieta, nevis tur, kur visvairāk vajadzēja.
„Tās septiņas vietas ir izvēlētas ar skatījumu, ka tās ir principā uz visiem galvenajiem ievadiem, kas ved uz centru,” stāstīja Purmale.
Un tā ir Brīvības iela Juglā, Dienvidu tilta pārvads pie Maskavas ielas, Lucavsala, Deglava iela, Lielvārdes iela, Viestura prospekts pie Mangaļu stacija un rajons pie tirdzniecības centra „Spice”. Vietu gan nevienā nebūs daudz.
„Vidēji tās ir kaut kur 60 līdz 100 vai 150. Tas nav ļoti daudz, bet iesākumam, es domāju, pietiek,” sacīja Purmale.
Kreisā roka īsti nezina, ko dara labā
No Pilsētas attīstības departamenta plāniem tātad varam spriest, ka par stāvparkiem tiek domāts un visai detalizēti. Taču izskatās, ka šis ir viens no gadījumiem, kad kreisā roka pašvaldībā īsti nezina, ko dara labā. Jo Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzēvičs pērnruden Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” pauda viedokli, ka stāvparki ir izgājuši no modes.
“Ja runājam par stāvparkiem, tad šobrīd ir daudz un dažādas opcijas, citās pilsētās ir tā saucamais „care sharing”, tieši uz elektrotransportu, un tamlīdzīgas lietas, kuras ir pilnīgi inovatīvas un jaunas. Un tāda, teiksim, tradīcija, ka mēs kaut kur nekurienē atstājam mašīnu un tad braucam, viņa patiesībā sāk pazust pasaulē. Mēs runājam par 11 gadu vecām idejām, un tā situācija mainās,” sacīja Radzēvičs.
Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka Rīga no „park & ride” idejas ir atteikusies, Radzēvičs atbildēja: „Es to nevaru pateikt, tādēļ ka tā ir koncepcija.”
Vai tiešām stāvparku ideja pasaulē kļūst par pagātni, kā apgalvo Radzēvičs? Latvijas Radio gribēja to pajautāt Rīgas pilsētas nolīgtajam Gēla arhitektu birojam, taču viņi no komentāra laipni atteicās, jo pasūtītājs – Pilsētas attīstības departaments – vēloties, lai visa saziņa notiek caur to.
Tādēļ Radio uzrunāja kādu citu pieredzējušu pilsētplānotāju no Kopenhāgenas. Anderss Hansens ir Dānijas Rūpniecības konfederācijas padomnieks transporta jautājumos, iepriekš 13 gadus strādājis par satiksmes plānotāju Kopenhāgenas pašvaldībā.
„Daudzu pilsētu motivācija ir samazināt sastrēgumus un uzlabot vides kvalitāti, īpaši centrā, un tas nemainīsies. Arī tad, ja lietosiet „carsharing” jeb kopbraukšanas iespēju vai pārvietosiet ar pašbraucošu auto. Ja Rīga grib kļūt par pilsētu, kurā ir patīkamāk dzīvot, tad jautājums – kur likt mašīnas – jebkurā gadījumā būs aktuāls. Tādēļ ir jābūt atbilstošai infrastruktūrai.
Tāpēc es nedomāju, ka stāvparki ir vecmodīgi. Ja tie iekļaujas kopējā pilsētas attīstības politikā, tas var būt viens no instrumentiem nākotnei. Par to esmu pārliecināts,” pauda Hansens.
Pašā Kopenhāgenā stāvparku nav – tie atrodas tikai ārpus pilsētas robežām, un tā bijusi stingra pilsētas politika jau kopš sistēmas ieviešanas 80. gados: mazināt automašīnu iebraukšanu pilsētā vispār.
Stāvparki ir piepilsētās, pie stacijām, un interesanti, ka tajos četrreiz biežāk „noparko” velosipēdus, nekā automašīnas. Hansens gan atzīst, ka stāvparku izveide nav viegla – piepilsētām tie labumu nenes, tādēļ bieži vien tās nevēlas tos finansēt. Viņš uzsver: lai stāvparku sistēma būtu veiksmīga, tai jāiet roku rokā ar ērtu sabiedrisko transportu, dārgākām un retākām stāvvietām centrā.
To pašu jau gadiem saka arī Rīgas plānošanas dokumenti, tomēr tālāk par vienu stāvparku Ulbrokas ielā, kas, kā tagad izrādās, nemaz neesot īsti bijis domāts kā stāvparks, nav tikts. Kardināli atšķirīgie uzskati par šīs sistēmas attīstību pašā Rīgas domē arī negaisina bažas, vai šoreiz pilsēta tiks tālāk par plānošanu.
Tomēr gribētos cerēt, ka vismaz šoreiz prestižā Gēla arhitektu biroja piesaiste palīdzēs pilsētas vadībai ciešāk turēties pie solījumiem padarīt Rīgu iedzīvotājiem draudzīgāku. Ja vien jau drīz ar šo jautājumu nebūs jāstrādā citai Rīgas vadībai.
