2. sērija. Stāsti par tautiešiem izgaismo sabiedrības stereotipus un aizspriedumus

Aizspriedumi par bērna dzemdēšanu

Laima Locāne ir no Rīgas. 1986.gadā viņai piedzima pirmā meita Inga, un toreiz līdzcilvēki viņai teikuši: "Tev jau pietiek. Un ko tad tu vairāk, kāpēc tev otru bērnu?" Apmēram tādā garā. Bet Laima domāja: "Nu, pagaidiet! Man tik un tā būs otrs bērns!" Un tā arī notika. Atmodas laikā 1990.gadā Laimai piedzima dēls Mārtiņš.

"Dzīvojām kopmītnēs, nebija tie labākie apstākļi. Bet man daudz vīrs, bērnu tēvs, palīdzēja," teica Laima Locāne. Divtūkstošajos gados kļuva vieglāk – ģimenei piešķirts lielāks, trīsistabu dzīvoklis. 2003.gadā Laimai piedzima jaunākā meita Annija. Arī šajā gadījumā Laima, kurai tobrīd bija 39 gadi, iepriekš saskārās ar apkārtējo neizpratni: "Kam tad tev trešais bērns? Dzīvo tikai sev!"

Iemesls, kādēļ cilvēki katru reizi mēģināja viņu atrunāt dzemdēt, nav tikai vecums. Laima Locāne ir viena no aptuveni 10 000 Latvijas iedzīvotāju, kas neredz nemaz vai redz vāji.

Laima atšķir lielas kontūras, gaismu, ēnas, bet krāsas vairs nē.

"Tās ir pamatotas bailes, ka cilvēkiem ar smagiem veselības traucējumiem jau nu nevajadzētu pēcnācējus. "Tiec pats ar sevi galā, kam tev bērns?” "Vai tad cilvēkam ar redzes traucējumiem vai cilvēkam ar dzirdes traucējumiem, vai tad viņam vajadzētu atņemt šo prieku? Es domāju, ka nē," uzskata Laima.

Ingai Ieviņai dēls Ernests piedzima 28 gados, un viņam tagad ir 11 gadi. Atšķirībā no Laimas Locānes, Ingai Ieviņai neviens nejautāja, kam viņai bērnu, tieši otrādi.

"Tajā vecumā, nu, vispār jau sākot no 25 gadiem, ja sievietei nav ģimenes, nav bērnu, tad noteikti būs kāda kaimiņu tante vai radu tante, kas uz to nekautrēsies norādīt un jautāt: "Nu, kad tad, kad tad?" atklāj Inga Ieviņa.

Iespējams, tagad būtu citādi, jo Ingai pirmais bērns piedzima statistiski ierastā vecumā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pirmdzimtais sievietēm tagad ir 27,6 gadu vecumā. Cik veci ir vīrieši, kad tiem piedzimst pirmais bērns, to neskaita.

Problēma jau nav tajā, ka cilvēki tiek kategorizēti, bet tajā, ka tai kategorijai līdzi nāk kaut kādas tai piedēvētas īpašības, aizspriedumi, kaut kāda loma, kuru tu sagaidi, ka tas cilvēks izpildīs. 

Stereotipi par reliģiju

Oskars Smoļaks ir mācītājs. Viņš strādā Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā, bet viņš ļoti novērtē arī to, ka viņam ir vēl viena draudze – Bolderājā, jo tur viņš var brīvos brīžos iziet ārā un parušināties pa dārzu, kas viņam esot ārkārtīgi tuvs un mīļš darbs.

"Tad es iedomājos, ka viņš šajā te mācītāja tērpā dodas varbūt dārzā uzrakt burkānus," stāsta Latvijas Radio korespondents Kristaps Feldmanis, kurš mācītāju intervēja projektā "Statistiskie tautieši". Žurnālistu viņš sagaidījis, ģērbies ikdienišķās drēbēs, lai arī Kristaps Feldmanis bija pārliecināts, ka Oskars Smoļaks viņu sagaidīs mācītāja tērpā.

Tas parāda to, ka sabiedrība, iespējams, nemaz nezina, kā dzīvo luterāņu mācītāji.

"Ir kaut kādas domas par to, kādi šie cilvēki būs, varbūt kaut kādas filmas [ietekmē], kaut kas tāds, no tā tev rodas kaut kādi pieņēmumi," spriež Latvijas Radio žurnālists.

Sabiedrības stereotipus atklāja arī 32 gadus vecā Rustana Šakurova stāsts – Rustans ir musulmanis. Viņš strādā iestādē, kas darbojas ar cilvēkiem, kuri lūdz patvērumu Latvijā, bet paralēli mācās Latvijas Universitātē.

"Cilvēki, lielākā masa, protams, neiepazīstot personīgi kādu, cilvēkiem ir tāds stereotips, ka visi musulmaņi ir naidīgi noskaņoti pret Rietumiem un ka visi grib uzspridzināt, nogriezt galvu vai vēl kaut ko tādu."

Paša pieņēmumi un stereotipi iezīmējas arī 29 gadus vecā Leonīda stāstā. Viņš pirms pusotra gada no Maskavas pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur viņš strādā par mobilo lietotņu izstrādātāju. Vīrieti projektam "Statistiskie tautieši" uzrunāja tāpēc, ka viņš ir krievvalodīgais un gejs. Katru reizi, kad Leonīds kādam izstāstīja par savu seksuālo orientāciju, cilvēki reaģēja pilnīgi citādi, nekā viņš bija gaidījis. 

"Nebija ne raudāšanas, ne histēriju. Cilvēki mainās un kļūst izglītotāki, un orientācija nav nekas tik ļoti īpašs, lai to slēptu no saviem tuvajiem, kuri visdrīzāk jau sen par to nojauš," stāsta Leonīds.

Tabu tēmas un anonimitāte

Projekta "Statistiskie tautieši" idejas autore Rudīte Spakovska secina, ka ir "tabu tēmas", par ko sabiedrībā īsti nav pieņemts runāt vai arī ir pieņemts runāt ļoti pamācošā tonītī, piemēram, ka "kukuļus" dot ir slikti, bet tie tik un tā tiek doti. "Tas fenomens ir, un ir ārkārtīgi interesanti redzēt šo reālo cilvēku, kas to ir devis," atzina Rudīte Spakovska.

Vairāk nekā 30 gadus vecais rīdzinieks, kurš pirms vairākiem gadiem devis "kukuli", projektā "Statistiskie tautieši" piekrita runāt tikai anonīmi: "Tas bija saistīts ar medicīnas lietām, bija vajadzīga operācija.

Uz operāciju nebija iespējams tikt tik ātri par valsts naudu, cik tas būtu nepieciešams. Lai šo operāciju izdarītu ārpus kārtas, bija iespēja samaksāt. Tas bija pēckrīzes periods. Operācija bija jāgaida apmēram no gada līdz diviem. Privātajās klīnikās to varēja īstenot daudz ātrāk par ļoti lielām summām. Un tad bija izšķiršanās, vai gaidīt rindā, maksāt tikai pacienta iemaksu, vai maksāt mazāk nekā privātklīnikās un taisīt neoficiāli. Es izvēlējos iespēju taisīt neoficiāli, un tas tika nokārtots. Ārsts pats to piedāvāja. Es tam piekritu."

Rudīte Spakovska atzīst, ka tie cilvēki, kas projektā "Statistiskie tautieši" piekrita runāt tikai anonīmi, parāda – kuras ir tās tēmas, par kurām  nevaram runāt atklāti. Var piekrist tam, ka, ļaujot šiem cilvēkiem būt anonīmiem, žurnālisti parāda, ka klusēt ir pieņemami. Tomēr jāņem vērā tas, ka bieži vien šādās tēmās vispār knapi var atrast cilvēku, kurš būtu gatavs pat anonīmi izstāstīt savu pieredzi.

Atklāti savu stāstu par piekto reizi ieslodzījumā piekrita izstāstīt 35 gadus vecais Raimonds Ziediņš, kurš pašlaik Valmieras cietumā izcieš sodu par narkotiku tirdzniecību un izplatīšanu. Raimonds atzīst, ka arī attiecībā uz bijušajiem ieslodzītajiem sabiedrībā valda zināmi stereotipi.

"Šī attieksme no citiem, ka "jā, redziet, viņš ir bijis cietumā", šī attieksme arī daudzus noved atpakaļ pie tā paša ceļa, jo viņi redz to, ka citi domā, ka viņi nav izmainījušies

un ka nav nekādas cerības uz viņiem liekamas. Tomēr viņiem vajag vairāk uzticēties, vairāk vajag paļauties uz viņiem. Viņi ir izcietuši savu sodu un viņus vajag iekļaut atpakaļ sabiedrībā," domā Raimonds.

Viņš novērojis, ka sabiedrībā var manīt nepatiku pret bijušajiem ieslodzītajiem viņu runas veida, tetovējumu dēļ. Arī Raimondam ir tetovējums krievu valodā "Cieni brīvību, tā nav mūžīga", kas viņam pašam vairs nepatīk.