„2003.gada 9.septembrī bija pirmā apšaude Irākā, kurā iekļuva mūsu karavīri, protams, tuvinieki visi ļoti satraukti…” Starptautiskajās operācijās dienošo karavīru tuvinieku atbalsta kustības dibinātāja Aija Staņus atceras - toreiz, pirms desmit gadiem, karavīru mātes intensīvi zvanījušas uz apvienoto štābu operatīvajam dežurantam, daļēji paralizējot telefona līniju. Tāpēc tā bija akūta nepieciešamība radīt īpašu telefona līniju un pēc tam arī karavīru tuvinieku atbalsta klubu. Tagad tuviniekiem ir vieta kur vērsties, saka Staņus:
„Mammu vispār visvairāk uztrauc tas, ka viņas dēls ir tādā vietā, kur notiek karadarbība. Protams, mamma ir mamma. Mamma jau jebkad, kad iziet ārpus mājas dēls vai meita, tā kā uztraucas, tas ir dabiski pilnīgi. Ja es zvanu, un man mamma saka, nu jā, es jau uztraucos par viņu, es saku - ak, Dievs, cik tas ir normāli, dabiski. Ja man kāda teiktu, es neuztraucos pilnīgi, es laikam paliktu uzmanīga”.
Tagad arī pašiem starptautisko misiju karavīriem ir daudz lielākas iespējas sazināties ar saviem mājās palikušajiem tuviniekiem nekā tas bija pirms, piemēram, desmit gadiem.
„Man ir ļoti paveicies, jo man ir emocionāls vīrietis, kurš var man zvanīt arī piecas un astoņas reizes dienā”… Lauras vīrs šobrīd ir misijā Afganistānā. Abi bieži sazvanās, sazinās skaipā, sarakstās. Viņam tā ir jau otrā misija, viņai - neklātienē kopā ar viņu - pirmā. Nevarot pateikt, kuram no abiem ir grūtāk.
„Jā, mēs šeit paliekam ar bērniem, rēķiniem, ikdienas problēmām, darbiem, viņiem tas viss tur nav jādara, savukārt viņu nav mājās.” - Laura vīru gaida atgriežamies novembrī.
Tad mājās būs arī Daces dēls. Viņa uz kluba pasākumu atbraukusi no Auces. Klubā viņa ir aptuveni astoņus gadus kopš dēla pirmās misijas - Irākā. Sākums esot bijis ļoti smags: „Tad, es varu droši teikt - man varēja zupa iet pāri, bet kad sešos bija ziņas, es biju pie televizora, nepārtraukti bijām ļoti lielā uzmanībā”.
Tagad Daces dēlam ir jau trešā misija, arī viņš ir Afganistānā. Karavīra mamma satraucas arī tad, ja ziņās dzird, ka bojāgājuši citu valstu karavīri. Dace stāsta: „Arī šodien, ja es, piemēram, dzirdu, ka NATO karavīri ir gājuši bojā, man sāp sirds. Īstenībā pat neinteresē, vai tas ir vācu vai amerikāņu, bet mums iesāpas sirds”.
Dacei būtiskas ir tuvinieku kopāsanākšanas karavīru tuvinieku atbalsta klubā. Tad parasti ir koncerts, karavīru tuviniekus informē par notiekošo misijās, viņi uzdod jautājumus. Arī runā ar kapelānu, psihologu.
Pašlaik Latvijas karavīri dien starptautiskajā operācijā Afganistānā, Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā "Atalanta" un Eiropas Savienības apmācības misijā Mali.
