Ar spriedumu apmierināts ir tiesībsargs Juris Jansons, kurš bija pieteikuma iesniedzējs.
"Ir neatbilstoša tā situācija, ka transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma fiksēšanas brīdī,- ka viņam ir liegta pieeja sniegt kaut kādus paskaidrojumus administratīvā procesa ietvaros, pateikt, ka viņš nav vadījis to transportlīdzekli. Te nav runa par to, ka ir pārkāpums vai nav. Te nav strīds par to. Tas ir fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem. Te ir runa par tiesībām uz taisnīgu tiesu," skaidro Jansons.
Tādējādi ST ir aicinājusi līdz 1.oktorbism izdarīt attiecīgos grozījumus likumā. Ja tā nenotiek, tad turpmāk šī norma vairs nebūs spēkā, skaidroja tiesībsargs.
Jau ziņots, ka lieta tika ierosināta par vairāku Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta daļu atbilstību Satversmes 92.pantam.
Apstrīdētajā Ceļu satiksmes likuma normā uzskaitītas īpatnības administratīvajā procesā attiecībā uz pārkāpumiem, kuri fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli. Savukārt Satversmes 92.pants cita starpā nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā un ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.
ST secināja, ka apstrīdētais regulējums pieļauj situāciju, ka tajā paredzētās nelabvēlīgās sekas var skart transportlīdzekļa īpašnieku tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt administratīvo sodu. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas personas izdarītu pārkāpumu. Tādējādi nelabvēlīgās sekas var skart personu, kura attiecīgo pārkāpumu nav izdarījusi.
Attiecībā uz transportlīdzekļu īpašniekiem noteiktajiem tiesību ierobežojumiem ST atzina, ka, ciktāl apstrīdētais regulējums attiecas uz gadījumiem, kad transportlīdzekļa īpašnieks nav pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs, un vadītājs attiecīgo sodu nesamaksā, šādām personām noteiktais pamattiesību ierobežojums ir būtisks.
Proti, transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, pirms viņam nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek uzklausīts, un arī pēc soda uzlikšanas viņam nav tiesību lūgt pārskatīt uzlikto sodu. Turklāt normatīvajos aktos nav paredzēta kārtība, kādā viņš varētu savlaicīgi uzrādīt valsts institūcijām transportlīdzekļa vadītāju, ja viņam tas ir zināms, un tādējādi novērst sev nelabvēlīgu seku iestāšanos.
Šādā situācijā uzskatāms, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 92.pantā, personai tiek atņemtas pēc būtības.
ST spriedumā norādīja, ka apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei iespējams panākt, ne vien grozot vai atzīstot par spēku zaudējušām atsevišķas tajā ietvertās normas, bet arī citādi, piemēram, izdarot grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vai citos tiesību aktos.
Kā skaidrots spriedumā, izvēlēties attiecīgo risinājumu ir nevis ST, bet gan likumdevēja tiesības un pienākums.
Tāpat ST uzsvēra, ka turklāt apstrīdētais regulējums par spēkā neesošu būtu atzīstams tikai tādā gadījumā, ja Saeima šo pienākumu savlaicīgi neizpildītu. Tāpēc ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2013.gada 1.oktobra, ja likumdevējs līdz minētajam datumam nebūs pilnveidojis tiesību aktos paredzēto regulējumu atbilstoši spriedumā norādītajam.
Papildus ST vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai transportlīdzekļa īpašnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Ceļu satiksmes likuma 43.6 pantā paredzēto protokolu lēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92.pantu.
Proti, apstrīdētajā regulējumā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu lēmumu piešķiramas ne vien transportlīdzekļa vadītājam, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli, bet arī transportlīdzekļa īpašniekam, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī transportlīdzekli nevadīja.
Kā ziņots, Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta 3.daļa nosaka administratīvā pārkāpuma protokola-lēmuma sastāvdaļas gadījumā, kad pārkāpums fiksēts ar fotoradaru. Šī paša panta 5.daļa nosaka, ka protokolu-lēmumu ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas nosūta transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam vai, ja turētājs nav norādīts, transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam).
Ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas pastāvīgi reģistrēts ārvalstī, bet tā izmantošanai Latvijā ir saņemta atļauja, protokolu-lēmumu nosūta personai, kura saņēmusi atļauju. Savukārt, ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas nodots tirdzniecībai, protokolu-lēmumu nosūta komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību.
Šī paša likuma panta 7.daļa nosaka - ja uzliktais naudas sods nav samaksāts Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā izdara atzīmi par aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā. Šādu atzīmi par aizliegumu veikt tehnisko apskati transportlīdzeklim neizdara vai arī izdarīto atzīmi dzēš, ja tiek konstatēts, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka (turētāja, valdītāja) valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ, teikts Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta 7.daļā.
Savukārt šī paša likuma panta 8.daļa nosaka - ja par pārkāpumu, kas fiksēts ar fotoiekārtām vai videoiekārtām, neapturot transportlīdzekli, uzliktais naudas sods nav samaksāts Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, tas piedzenams no transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītā turētāja vai, ja turētājs nav norādīts, no transportlīdzekļa īpašnieka (valdītāja), izņemot gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka (turētāja, valdītāja) valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ.
Kā ziņots, tiesībsargs uzskata, ka atbilstoši Satversmes 92.panta otrajā teikumā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai valstij esot jāpierāda personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis personai viņas nevainīgums. Proti, nevainīgums tiekot prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo.
Tāpat pieteikuma iesniedzējs norāda uz to, ka Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz interešu aizsardzību taisnīgā tiesā ir atkarīgas no personas iespējām apstrīdēt iestādes pieņemto lēmumu, taču pastāvošā kārtība liedz transportlīdzekļa īpašniekam vai reģistrētajam turētājam realizēt šīs savas pamattiesības gadījumos, kad viņš pats nav izdarījis pārkāpumu, bet pārkāpumu izdarījusī persona likumā noteiktajā kārtībā un termiņā nav samaksājusi naudas sodu.
Tikmēr Saeima ST atbildes vēstulē bija skaidrojusi, ka tā nav gatava mainīt ar fotoradariem fiksēto sodu piemērošanas kārtību, un uzskata, ka esošā kārtība, kad sodi tiek piemēroti, nenoskaidrojot pārkāpēja personību, nepārkāpj nevainīguma prezumpciju. Saeima savā atbildes rakstā pauda viedokli, ka tiesībsargs nav pienācīgi argumentējis, kādā veidā apstrīdētās normas varētu neatbilst attiecīgajam Satversmes pantam.
Saeima vērsa uzmanību, ka tiesībsargs lietas pieteikumā ir apstrīdējis vairākas tiesību normas, bet no pieteikuma izrietot, ka viņš vēlējies apstrīdēt attiecīgajās normās ietvertā tiesību institūta - sodīšanas par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem (foto vai videoiekārtām), neapturot transportlīdzekli, - kopumā atbilstību nevainīguma prezumpcijai.
