Par ko ir lieta?
ST informēja, ka lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās izskatīšanā ir lieta par tāda bāriņtiesas lēmuma atcelšanu, ar kuru atzīts, ka pieteicēja neatbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai, jo izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Tas izdarīts, personai esot nepilngadīgai, un sodāmība tikusi dzēsta.
Satversmes 96. pants:
“Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.”
Satversmes 110. pants:
“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”
Saskaņā ar Civillikumu par aizbildņiem nevar būt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Turklāt šāds liegums ir noteikts neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
Administratīvā rajona tiesa uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. un 110. pantā ietvertās pamattiesības. Šāda pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Turklāt konkrētajā lietā pieteicējas laulātais ieguvis bērnu aizbildņa statusu, un faktiski bērni jau pusgadu dzīvo viņas ģimenē. Starp bērniem un abiem laulātajiem esot izveidojusies cieša emocionālā saikne un uzticība. Tomēr tikai ar aizbildnības apstiprināšanu arī pieteicējai tiktu nodrošināta efektīva bērna tiesību īstenošana un ģimenes juridiskā aizsardzība.
Tiesas secinājumi
Administratīvās tiesas pieteikums neļāva secināt, ka notikusi iejaukšanās personas tiesībās uz ģimenes neaizskaramību vai brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tāpēc ST izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam.
Taču vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110. pantam, kurā noteikts valsts pienākums izveidot ģimenes aizsardzības sistēmu. Tāpat šajā pantā ietverts arī valsts pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību, atbilstoši bērna vislabākajām interesēm veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē.
ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums attiecas uz plašu situāciju klāstu, dažādiem ar Krimināllikumu aizsargāto interešu apdraudējumiem, bet nepieļauj izņēmumus. Turklāt tas ir noteikts uz mūžu – tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi šis aizliegums ir absolūts.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības, bet tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā. Personas uzvedība laika gaitā var mainīties, norādījusi tiesa.
Apstrīdētā norma liedz katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt bez vecāku gādības palikuša bērna vislabākās intereses,
tostarp bērna interesi palikt ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē – bērna radinieku vai viņam personiski tuvu personu aizbildnībā.
Turklāt ST secināja, ka likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas.
Tiesa norādīja, ka bāriņtiesa ir spējīga individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona. Tāpat bāriņtiesa pastāvīgi uzrauga to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Tādējādi bērna vislabāko interešu aizsardzību un apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, uzskata ST.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, neatbilst Satversmes 110. pantam.
Spriedums
Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību, ST atzina apstrīdēto normu, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Savukārt attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.
Iestādei vai tiesai, izvērtējot to, vai personai ir tiesības būt par aizbildni, ir jāveic individuāls apstākļu izvērtējums, norādīja ST.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
