Trešdiena. Pats dienas vidus. Dakterei Sandrai Seimanei jau otrais „spaisa” pīpmanis šodien. Alkoholiķus parasti vairāk ieved nedēļas nogalēs. „Spaisa” pīpētājiem nav nekāda algoritma. Viņus var ievest jebkurā nedēļas dienā, jebkurā laikā. Dažiem paliek slikti uzreiz. Citiem – divas un trīs dienas pēc pīpēšanas.
Ceturtdiena. Trīs pēcpusdienā. Gaiļezerā ievesti četri. Viens no ieviestajiem - Maksims - piekrīt intervijai, ja tikai nerāda viņai seju.
Sāku pīpēt „spaisu”, kad bija problēmas ģimenē. Domāju, ka palīdzēs (.. ) Tas ir krokodils....tas „spaiss” ir krokodils, apēdīs visu....paldies...,” saka Maksims un norauj mikrofonu.
Viņam joprojām ir slikti. Brīžiem viņš trīc, sarāvies čokurā. Brīžiem kļūst ļoti dusmīgs. Meklē māsiņu, kura viņam izņems to mēslu no rokas. Ar to viņš domā – sistēmas adatu. Apsargs gandrīz visu laiku ir blakām.
Ārsti skaidro, ka "spaisa" ietekme uz cilvēkiem ir dažāda. "To zāli saplēš kūtspriekšā, kūtspakaļā, tad uzlej vai „uzspricē” to draņķi, un tas draņķis atšķiras. Tāpēc vieni mums nāk miegaini, bet citi – agresīvi....Vieni ar lēnu sirdi, citi – ar ļoti ātru sirdi,” saka Rīgas Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas klīnikas vadītājs Pēteris Tomiņš.
Kāda „spaisa” lietotāja saka, ka pati nav smēķējusi: „Es pati to „spaisu” nepīpēju! Jo es zinu, ka no viņa mirst! Visi mirst!"
Nu, visi nemirst, bet mirst, mirst,” saka Tomiņš.
Piektdienas vakars. Ap desmitiem. Kārtējais izsaukums pie cilvēka, kurš guļ uz ielas. Šoreiz Dzirnavu - Satekles ielu krustojums Rīgā. Aizdomas par „spaisu”.
Aculiecinieku vidū starp dumji ķiķinošām pusaudzēm parādās jaunietis, kurš mediķu darbošanos komentē skaļi. Pats „spaisu” pīpējot piecus gadus. Bez tā „mēsla” vairs nespējot. „Kāda jēga filmēt? Kāda jēga? Ja vienu punktu aizver, piecus atver vietā!” saka turpat stāvošais jaunietis.
Tikmēr mediķi jaunajam vīrietim, kurš ir ļengans un bez samaņas, vēnā dur adatu un pievieno sistēmu.
