Tikai pirms dažiem gadiem Ziemupē durvis vēra „Jūras māja”, mazā piejūras ciema iedzīvotāju izlolotā senlietu krātuve, kas arvien tiek papildināta ar jauniem stāstiem par un ap Ziemupi un ziemupniekiem. Tur saimnieko un visu pieskata ziemupniece Daina Vītola. Viņa katram ienācējam, kurš būs izstaigājies gar jūras krastu un vēlāk ienācis „Jūras mājā”, varēs izstāstīt simtiem stāstu par Ziemupi.
„Ziemupe vispār ir jūras māja, jo jūra ir atkāpusies, lai ziemupniekiem būtu, kur dzīvot. Iepriekš krasts gāja gar Ventspils ceļu, tas nozīmē, ka
ziemupnieki dzīvo smilšu bļodā, uz smilšainas augsnes un jūras dibenā, tāpēc mēs atdodam godu jūrai.
Un šeit ir ekspozīcija, kas ir saistīta ar jūru, ar piekrastes ciemu, kā agrāk zvejas ciemu un ar visām jūras radītajām problēmām, kā arī tām, ko cilvēks rada jūrai. Redzams pudeles, kas apaugušas ar jūras zālēm, kas pie mums atceļojušas ar balasta ūdeņiem tāpat kā Ķīnas krabis,” stāstīja Vītola.
Par godu Ziemupes 600 gadu svinībām, ''Jūras mājā'' tagad var noskatīties Lailas Pakalniņas filmu „Teodors”, mazo filmiņu „777 aptumšotie ziemupnieki” un klausīties, kā aktieris Gundars Āboliņš lasa Ziemupes stāstu no pagājuša gadsimta 30. gados izdotās Viļa Veldres grāmatas „Dzīve pie jūras”.
Februāra sākumā uz Ziemupi velobraucienā devās dabas un pārgājienu entuziasts Helmuts no biedrības „Domas dabā”. Pa ceļam apciemojot spēka vietas, viņš trīs dienās pa Kurzemes ceļiem mēroja gandrīz 260 kilometru līdz Ziemupei, tā atklājot Ziemupes ciema 600 gadu svinības.
Helmuts atklāja savas sajūtas par Ziemupi un ziemupniekiem: „Man tas ir etalona cienīgs ciemats Latvijā, kur ir piemērs, kā var no tā, kas ir, darboties.
Brīvprātīgais, entuziastiskais darbs ir fenomenāls, kas te Ziemupē notiek.
Ar lielu apbrīnu vēroju, ko dara Ziemupes dāmas. Man tas sirdij ir ļoti pazīstams un tuvs. Radniecīgi tie procesi. Es atkal no savas puses, varbūt iedomīgi tas skan, bet vairāk to pacelt gaismiņā.”
Biedrība „Ziemupīte” darbojas jau 12 gadus. Daiga Kadeģe ar lepnumu un cieņu saka, ka ir ziemupniece vairākās paaudzēs. Biedrība zināma arī ar vienu pasaulē pazīstamo Ziemassvētku vecīti, kam bērni katru gadu raksta vēstules. Laikam ejot, mainījusies izpratne par to, kam Ziemupē jābūt.
„Šī ir tā vieta, kur dabai būt. Cilvēkiem dabā būt! Pasākumi, kas notiek visa gada garumā – visi četri saulgrieži, atpūtas pasākums „Madara” augustā, arī Rūķupe – nu jau vairs ne tikai decembrī, bet arī citos ziemas mēnešos. Vēl citi pasākumi, kuros mēs iesaistāmies kā kolēģi, palīgi, līdzdomātāji,” stāstīja Kadeģe.
Viņa ar lepnumu pastāstīja arī par 600 gadiem un rakstos pirmo reizi vāciski minēto Zembeki, tagad Ziemupi. Protams, iespējams, Ziemupe ir vēl senāka.
Kadeģe stāstīja: „Man būt ziemupniekam – tā ir dziļa sakņu sajūta. Es šeit esmu piektā paaudze, kas ir Ziemupē. Pētot dzimtas koku, likās ļoti interesanti, ja viena aizprecējās prom, tad ar nākamo paaudzi atprecējās atpakaļ uz Ziemupi.
Ziemupe ir brīnumu vieta. Kuri ar viņu sadraudzējas, no viņas ir ļoti grūti aiziet.
Daina un citi tam ir lielisks piemērs. Ziemupe ir ievelkoša. Kā sacīja viena tante: „ Ar Ziemupi esot tā, ka tie, kuri Ziemupē iemīlas, tos vairs nevarot ar slapju lupatu dabūt prom.”
Tagad aktīvās ziemupnieces jau gatavojas nākamajiem notikumiem, kas gaidāmi šogad, svinot Ziemupes 600 gadu jubileju. Daina Vanaga pastāstīja par sadarbību ar režisoru Mārtiņu Eihi, kurš piekritis līdzdarboties. Izrādās, arī viņam ir saknes Ziemupē.
„Vadmotīvs ir ceļš. Mēs zinām, ka ceļš uz Ziemupi var būt dažāds tiem, kuri šeit dzīvo vai brauc atpūsties, vai garām brauc. No tādiem vienkāršiem jautājumiem par to, būt vai nebūt asfaltam. Kā tas ietekmēs? Tuvākajā laikā plānojam rīkot ziemupnieku tautas sapulci, lai Ziemupei pietuvinātie satiktos, lai radītu sešsimtgadi kopā. Tas ir liels notikums un iespēja sanākt kopā,” par idejām stāstīja Vanaga.
Ikdienā Daina Vanaga rosās ''Kultūrbodē'', kas atrodas pavisam netālu no atjaunotās Ziemupes muižas un ''Jūras mājas''. ''Kultūrbode'' – tā nav tikai vieta, kur iegādāties suvenīrus par Ziemupi vai kāda amatnieka darinājumu. Tur vietējās ziemupnieces risinājušas arī neesošā pārtikas veikala problēmu, kas kļuva aktuāls mazam ciemam ar nelielu iedzīvotāju skaitu, vēl tā ir vieta kur satikties.
