13. augustā tika atklātas piemiņas plāksnītes kapsētā, kura pastāv kopš XIX gadsimta sākuma. Atklāšana notika Latvijas ebreju piemiņas un vēsturiskā mantojuma saglabāšanas nākamajām paaudzēm projekta ietvaros.
“1941. gada vasarā, pirms 80 gadiem, šeit tika nogalināti vairāk nekā 800 ebreju no Subates un apkārtējām teritorijām, tostarp no Lietuvas. Bērnus nogalināja ar durkļiem – taupīja lodes. Pieaugušos nošāva. Tūlīt aiz vecajiem kapiem atrodas šīs tranšejas, kurās tika aprakti nošautie cilvēki, tur 1992. gadā uzstādīts piemineklis.
Subatē nogalināto pēcteči tagad dzīvo dažādās valstīs – Latvijā, Izraēlā, ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā. Viņi savāca naudu kapsētas renovācijai,
kapsēta ir liela, un atjaunošanas darbi tiks turpināti nākamgad. Pagaidām pacelti 130 pieminekļi no apmēram 600, un tas tikai kapsētas hasīdu daļā (ir arī misnagedu daļa – L.V.). Savu ieguldījumu devusi pazīstamā Rubaņenko ģimene, šeit ir klāt tās pārstāvis – Izraēlā dzīvojošais Daniels Rubaņenko, kura radinieki atdusas šejienes tranšejās,” Rus.lsm.lv paskaidroja projekta tehniskā kuratore Valentīna Šabuņeviča.
XVIII gadsimta beigās kāds atvaļināts virsnieks, uzvārdā Rabinovičs, Rubštoks vai Rabnovs (precīzi nav zināms), saņēmis atļauju ražot alkoholu. Pēc tam vairākas paaudzes veiksmīgi nodarbojušās ar šo rūpalu. Ģimenes leģenda vēsta, ka Krievijas imperatori devuši priekšroku tieši viņu degvīnam, tāpēc nācies nomainīt uzvārdu, lai acīs nekristu ražotāja tautība.
Rubaņenko dzīvojuši Subatē un Daugavpilī – audzējuši izejvielas, ražojuši degvīnu un balzamu, bet tas nav bijis viss – arī viņu “Bengālijas sērkociņi” bijuši pazīstami visā Krievijas impērijā. Pēc degvīna ražošanas monopola ieviešanas Rubaņenko pārkvalificējušies uz gāzētajiem dzērieniem un limonādi – tie ražoti Daugavpilī, Rīgā, vēlāk Telavivā. Līdz pagājušā gadsimta 50. gadu vidum Rubaņenko gāzētie dzērieni uzskatīti par vieniem no labākajiem Izraēlā.
“Subatē 1935. gadā dzīvoja 387 ebreji – 26 procenti iedzīvotāju. Tikpat bija krievu, tikpat daudz latviešu, vēl – lietuvieši un poļi. Iedzīvotāju kopējais skaits pārsniedza pusotru tūkstoti (tagad Subatē, pēc pašvaldības vadītājas Sofijas Glūmānes teiktā, dzīvo apmēram 500 cilvēku, ebreju viņu vidū nav – Rus.lsm.lv). Hitlerieši ieņēma pilsētu 1941. gada 28. jūnijā, un 20. jūlijā sākās ebreju aresti un nošaušanas. Centās “pašaizsardzības komanda”, kurā bija vietējie (saglabājušās Subates iedzīvotāja atmiņas par “darba dalīšanu”: “Vācieši komandēja, latvieši šāva, bet vecticībnieki apraka.” – Rus.lsm.lv)).
Bet bija arī citi gadījumi. Piemēram, Roberts Kaniņš izpirka dakteri Landu, kurš bija izglābis viņa meitu no tuberkulozes.
Landas liktenis nav vienkāršs, viņš izgājis cauri Daugavpils geto, pēc tam viņu paslēpis Kaniņa radinieks Balodis, kāds “nostučījis”, Landa nokļuvis Jelgavas cietumā, no kurienes aizbēdzis padomju bombardēšanas laikā. Palicis dzīvs, pēc kara dzīvojis un strādājis Rīgā,” pastāstīja uz Subati atbraukušais vēsturnieks, muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” izveidotājs un direktors Josifs Ročko.
Ebreju kapsētas Subatē renovācijas projekts ir starptautisks. Naudu ziedojuši cilvēki no dažādām valstīm, darbus veikuši brīvprātīgie no Vācijas mācītāja Klausa Pētera Reksa vadībā – viņš jau daudzus gadus saved kārtībā pamestas kapsētas; palīdzēja arī Subates jaunieši. Atjaunošanas darbos piedalījās arī no Izraēlas atbraukušie rabīni.
Pavisam drīz, 19. augustā, Augšdaugavas novadā notiks vēl viens piemiņas pasākums, kas saistīts ar ebreju vēsturi. Višķos, kur pirms kara ebreji bija 56 procenti no visiem iedzīvotājiem, tiks uzstādīts informācijas stends.
* Šofars — auna rags, ko sinagogā pūš Jaungada svētku — Rošhašanā un Jomkipūra — laikā, šādi aicinot uz grēku nožēlošanu.
