ĪSUMĀ:
- Vēl nesen Bērnu tiesību aizsardzības likumā bija definēti četri vardarbības veidi, pērn viens no tiem izņemts.
- No definīcijas tika izņemta “bērna pamešana novārtā”. Tagad atzīst -- regulējums jāpapildina.
- Speciālisti: Ne vienmēr vajadzīgs bargs sods, bet caurums likumā nevairo izpratni par problēmu.
- Turklāt tagad apgrūtināta iespēja saņemt sociālo rehabilitāciju pēc piedzīvotās pamešanas novārtā.
- Tāpēc Saeimā atsāk diskusijas par nolaidību pret bērnu.
Savulaik Bērnu tiesību aizsardzības likumā bija iekļauti četri vardarbības veidi: emocionāla, seksuāla, fiziska un nolaidība pret bērnu jeb pamešana novārtā. Tas ļāva sodīt vecākus par fizisku un emocionālu nerūpēšanos par bērnu; par nerūpēšanos par bērna veselību, izglītību un sociālajām vajadzībām.
Taču pagājušā gada vasarā Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) piedāvāja nolaidību no vardarbības definīcijas izslēgt, un likumdevējs to atbalstīja. “Pagājušajā gadā mēs konstatējām, ka gadījumā, ja notiek nelaimes gadījums ar bērnu, pateicoties tam, kas rakstīts mūsu likumā, sanāk tā, ka vecākus var saukt pie kriminālatbildības. Tā ir paredzēta par cietsirdīgu apiešanos ar bērnu vai vardarbību. Bet saskaņā ar likumu viens no vardarbības veidiem ir nolaidība,” skaidroja Judins.
Diskusija pērn aizsākās pēc gadījuma, kad vecāki tika sodīti par vardarbīgu apiešanos ar savu bērnu, pieļaujot viņa saindēšanos ar vecākiem paredzēto metadonu. Judina ieskatā, šāds regulējums sodīšanai varēja pakļaut jebkuru vecāku saskaņā ar Krimināllikuma 174. pantu, kurš paredz līdz pat piecu gadu cietumsodu.
Taču pašreizējais regulējums rada vēl sliktāku ainu – nolaidība Bērnu tiesību aizsardzības likumā nav definēta, līdz ar to ir apgrūtināts sociālo dienestu darbs. Uz to norādīja Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Una Lapskalna: “Piemēram, bērnam netiek nodrošināta medicīnas aprūpe. Vai nu tas ir kādu reliģisku apsvērumu dēļ, vai tāpēc, ka vecāks nezina to, ka bērns ir jāved pie ārsta. Līdz šim to bijām traktējuši kā pamešanu novārtā, bet tāpēc, ka viņam vienkārši nav zināšanu par to.
Un tad sociālais darbinieks strādā ar šīm ģimenēm, lai nodrošinātu izpratni par sociālajām prasmēm un veicinātu un attīstītu tās. Bet šobrīd mums rokas šajā jautājumā ir sasietas.”
Respektīvi, bērns vairs nevar saņemt sociālo rehabilitāciju. Pirms izmaiņām regulējumā – 2019. gadā šādu palīdzību saņēma 249 bērni. Un strādāja arī ar vecākiem.
To, ka bargu sodu piemērošana nolaidības gadījumos ne vienmēr būs piemērota rīcība, atzīst gan sociālie darbinieki, gan centrā “Dardedze”. Taču punkts par bērna pamešanu novārtā likumā ir jāatjauno, uzskata centra “Dardedze” pārstāve Anda Avena.
“Mēs aicinām atcerēties, ka šī likuma sekām ne vienmēr ir jābūt kriminālatbildībai vai administratīvai atbildībai. Bet likuma būtība un mērķis ir pēc iespējas laicīgāk pamanīt šīs pazīmes un palīdzēt, lai sekas neiestātos, nevis sodīt par to, ka sekas jau ir iestājušās,” norādīja Avena.
To, ka nolaidība likumā ir jāietver, atzīst arī Tiesībsarga birojā. Galvenokārt tāpēc, lai vairotu izpratni sabiedrībā par to, kas ir pamešana novārtā, un lai šādus gadījumus būtu vieglāk atpazīt.
“Tiesībsarga ieskatā vajadzētu būt tai gradācijai, kad mēs varam runāt par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu un kad šī aprūpes pienākumu nepildīšana sasniedz tādu apmēru, ka kļūst kaitīga un ir pielīdzināma vardarbībai,” skaidroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Pēc bērnu tiesību aizstāvju iebildumiem diskusija par šo regulējumu atsākta. Trešdien, 3. februārī, darbu uzsāk tam speciāli veidota darba grupa Andreja Judina vadībā. Judins ir pārliecināts, ka tiks atrasts kompromiss.
Politiķis arī atzina, ka pamešanas novārtā izslēgšana no Bērnu tiesību aizsardzības likuma bijis pārsteidzīgs solis.
