Skaļi protesti Rumānijā, Polijā, Īrijā un ASV
Viens no skaļākajiem pēdējā laika protestiem Eiropā ir Rumānijas iedzīvotāju masveida pretestība valdībai, kura vēlējās aizsargāt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētos. Tautas kustībai izdevās apturēt strīdīgos likuma grozījumus un gandrīz panākt valdības krišanu. Līdzīgi protesti notiek arī Polijā, kur valdošā partija „Likums un taisnīgums” pamanās izraisīt sabiedrības dusmas, kas izgāžas protesta akcijās.
Protams, liela daļa pēdējā laika protestu ir saistīti ar Donalda Trampa ievēlēšanu.
Sākotnēji šie protesti atgādināja mērķtiecīgu pilsoniskās sabiedrības stāju, bet tad bieži vien jau pārauga arī komiskos notikumos. Piemēram, Īrijā protestētāji pauda neizpratni par valsts augstākajām amatpersonām, kas varētu doties uz Svētā Patrika dienas svinībām uz Vašingtonu. Principā Īrijas politiķi to dara katru gadu, vienīgā atšķirība, šogad ASV prezidents ir Donalds Tramps.
Viennozīmīgi spēcīgāko iespaidu par protestiem pēdējā laikā ASV ir atstājis tā sauktais „sieviešu maršs”. Īpaši jau pēc tam, kad spēcīgas un sabiedrībā labi zināmas personas pauda savu viedokli un atbalstu cīņai. Viena no tādām bija Madonna.
Savā uzrunā Madonna aicināja cilvēkus pievienoties jaunai revolūcijai, tādai, kas nebūtu vardarbīga, bet gan balstīta mīlestībā. Viņas viedoklis ir, ka sabiedrība ir jutusies pārāk ērti un šī ērtība ir iemidzinājusi. Tirānija Donalda Trampa personā apdraud sieviešu lomu un tiesības ASV. Savā uzrunā sieviešu marša laikā Madonna uzsvēra, ka labie spēki vēlēšanās neuzvarēja, bet tie uzvarēs beigās, ja vien cilvēkiem nebūs vienalga, nebūs bail un ja vien cilvēki ies kopā.
Protams, Madonna ir tikai viena no zvaigznēm, kas publiski pauda savus iebildumus esošajai varai.
Kad ideāla nākotne vairs nav iespējama
Profesors Ivars Austers skaidro, ka cilvēka psiholoģijā nepieciešams, lai būtu pamats runāt par masu kustību.
„Katram no mums ir liels identitāšu skaits kā mēs domājam par sevi. Mēs varam domāt, ka esam unikāli un otra tāda pasaulē nav, vai arī mēs varam domāt, ka esam visi ļoti līdzīgi, pat vienādi,” skaidro profesors.
Otrais piemērs attiecas uz masu kustībām, kur cilvēks savas atšķirības vairāk neņem vērā. Tur ir mērķi, vajadzības un arī kāda apbalvojumu sistēma – ko es iegūstu? Un jautājums ir, kas rada to, lai cilvēki pārslēgtos no savām individuālajām vajadzībām uz kopējām?
Ja cilvēki saprot, ka, turpinot iesākto, ideālā nākotne nav iespējama, tad tas prasa nedaudz radikālākas metodes nekā tās parastās, ar kurām pilsoņi darbojas, piemēram, raksta vēstules, tiekas ar politiķiem, piedalās vēlēšanās vai darbojas nevalstiskajās organizācijās.
Te ir vajadzīgs kaut kas asāks, kur jābūt striktām robežām starp „mēs” un „viņi”.
Austers arī uzskata, ka masu protestu gadījumā skaidrs ir viens – funkcionējošā demokrātijā kaut kas ir nogājis greizi, jo lieliem nemieriem nav rašanās iespējas sabiedrībā, kas par to nav ilgstoši aizdomājusies.
„Pietiek pat ar nejaušību, lai kaut kas notiktu. Kā logu sišanas gadījums Saeimā. Visticamāk, lielākā daļa cilvēku negāja ar domu sist logus, bet situācija izvērtās tā, ka dažiem tas šķita ļoti labs risinājums. Un arī pārējiem šķita, ka tā ir viņu identitāte vai veids, kā atšķirties no nīstajiem un savtīgajiem politiķiem.
Latvijā cilvēki ir neapmierināti, bet neprotestē
Pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš atzīst, ka jau vēsturiski Latvijas iedzīvotājiem ir vērojama milzīga neapmierinātība ar valstī notiekošo. Taču šī neapmierinātība nav novērojama uz ielas kādās protesta akcijās. Iespējams, ka iemesls tam ir Latvijas iedzīvotāju neuzticība kopumā.
SKDS aptaujās neapmierinātība tiek pausta ne tikai ar valdību, valsts iestādēm vai politiķiem, bet arī vienam pret otru.
„Aptuveni tikai katrs trešais saka, ka cilvēkiem var uzticēties. Lielākā daļa neuzticas līdzcilvēkiem, un, ja tas tā ir, tad, visdrīzāk, tas arī apgrūtina mūsu savstarpējo sadarbošanos. Kā gan es varu darboties kādā NVO ar citiem, ja uzskatu, ka tie citi tur iesaistījušies savtīgu interešu dēļ?” skaidro Kaktiņš.
Kopumā Latvijas sabiedrība neapmierinātības ziņā neuzrāda uzlabojumus un neuzrāda arī dižus kritumus. Tā tradicionāli ir bijusi augstā līmenī. Bet indivīdu nošķirtības sajūta arī nozīmē, ka mēs, visticamāk, nekad nemēģināsim veidot spēcīgus strāvojumus. Kaktiņš arī uzskata, ka efektīvai līdzdarbībai ir jābūt labi trenētai, bet, ja cilvēki ar to ikdienā nenodarbojas, tad nav brīnums, ka izpaliek masu protesti.
„Absolūti lielākā daļa no mums ir tā teikt „paši par sevi”. Ja paskatāmies rādītājus, cik daudz mēs esam iesaistījušies kaut kādās struktūrās vai organizācijās, tad lielākā daļa ir vieni paši. Viņi nav ne partijās, ne sabiedriskās organizācijās, ne reliģiskās draudzēs, pat nenodarbojas ar māksliniecisko pašdarbību – nav ne korī, ne deju kolektīvā, kur vismaz ir jāmācās būt kopā ar citiem. Divas trešdaļas iedzīvotāju nav nekādos tīklojumos. Kas nozīmē, ka viņiem nav kontaktu un ka viņiem nav prasmju kopā ar citiem kaut ko darīt. Tas nav tik vienkārši iekļauties kādā strāvojumā. Arī tās ir prasmes, kuras ir attīstāmas un slīpējamas,” uzskata Kaktiņš.
Neprotestējam, bet pametam valsti
Kaktiņš arī uzskata, ka lielākais sabiedrību vienojošais faktors bija atmodas laiks.
Šobrīd nav pamata domāt, ka ir iespējams kāds apstākļu kopums, kas tik lielā mērā vienotu cilvēkus. Turklāt vērā jāņem, ka šobrīd mums ir atvērtās robežas. Mūsdienās nav pamata, lai valstī uzkrātos iekšējs pilsonisks spiediens. Atvērta valsts sistēma nozīmē, ka cilvēks savu nepatiku pauž ar emigrāciju, un diemžēl daudzi to ir izmantojuši. Padomju Latvijā nepatiku nevarēja nekā citādi izpaust, kā savas problēmas nešanu līdz brīdim, kad pavērās iespējas pārmaiņām. Tāpēc arī tik daudzi pēkšņi jutās vienoti.
Kas attiecas uz mūsdienu izaicinājumiem, noteikti sociālie tīkli ir iespēja atrast līdzīgi domājošos. Kā pieminēja Austers, ierosinātājs radikālākām neapmierinātības izpausmēm var būt kāds sīkums. Tomēr radikālas izpausmes ir bīstama parādība, jo sabiedrībā, kas spēj saprast savus indivīdus, tādām izpausmēm nebūtu jānotiek. Turklāt vērā jāņem arī aizsardzības jomā strādājošo pētnieku secinātais dažādos pētījumos, ka sabiedrības apmierinātība vai neapmierinātība ietekmē arī valstisko drošību. Pilsonisko rūgšanu var izmantot tie, kam izdevīga ir kādas valsts iekšpolitiskā nestabilitāte.
