„Pamatīgas izmaiņas, kas liek mainīt stabilus, ieskaņojušos uzvedības modeļus, nenotiek viena gada laikā. Būtu naivi kaut ko tādu gaidīt,” norāda Austers.
Tāpat profesors cilvēka atmiņu raksturo kā neobjektīvu instrumentu: „Mēs no atmiņām varam pacelt to, kas katrā aktuālā brīdī ir vajadzīgs.” Traģēdijas gadījumā viņš novēroja, ka to reti dēvē par „Maximas” traģēdiju, bet gan biežāk par Zolitūdes traģēdiju. „No mācību viedokļa tā ir būtiska atšķirība. Ja mēs gribam kaut ko saprast, mācīties, mainīt uzvedību, tad mums jābūt pietiekami detalizētam sapratnes aprakstam par to, kas noticis un jāmaina. Šajā gadījumā domāšana vairāk bijusi saprast, kas ir vainīgs, nevis kas notika un kāpēc,” saka Austers.
Psiholoģijas profesors uzsver, ka būtiskākais pēc šīs traģēdijas ir sabiedrībai saprast, kā šāda traģēdija varēja tikt pieļauta: „Tas svarīgais atskaites punkts ir domāšanas saturs.
Nevis noķert vainīgos – no tā, protams, nedrīkst atteikties -, bet kā tas varēja notikt. Jo tā nav pilnīga nejaušība, tā nav meteorīta ietriekšanās iepirkšanās centrā, kas būtu pilnīgi nekontrolējama un neiespaidojama.
Bet ikdienas dzīves modelis. Cilvēki redzēja, ka tur kaut kas nav kārtībā, un cilvēki pēc būtības nav tik briesmīgi, bezatbildīgi vai ļauni.”
Ja tiks atrasti daži vainīgie un notiesāti, Austera ieskatā, sabiedrība varētu kļūt mierīgāka un ar mazāku vēlmi mainīties: „Ja paralēli nenotiek dziļāka sapratne un refleksija par savstarpējām attiecībām, līdzatbildību.”
Tai pašā laikā kā pozitīva lieta sabiedrībā parādījās gatavība palīdzēt un līdzcietība.